Friziera profesija daudziem no malas var šķist vienkārša un ikdienišķa — mati tiek nogriezti, ieveidoti vai nokrāsoti, un darbs ir paveikts. Taču aiz šī šķietami vienkāršā procesa slēpjas daudz vairāk: rūpīga iedziļināšanās katrā klientā, spēja saprast viņa vēlmes, piemērotākā risinājuma atrašana un nereti arī drosme iedrošināt pārmaiņām.
Frizieres IEVAS FRĪDVALDES-PUŽULES darbā svarīga ir kā tehniskā meistarība, tā spēja sekot līdzi jaunākajām tendencēm, saprast, kas konkrētajam klientam piestāv, un reizē saglabāt viņa individualitāti. Tieši šī kombinācija padara friziera profesiju par radošu un cilvēcisku attieksmi.
Jautāju Ievai, kas friziera darbā ir mainījies pēdējo gadu laikā, uz ko saņemu atbildi: – Es teiktu, ka nekas daudz nav mainījies. Protams, līdz ar nozares attīstību mainās produkti – laboratorijas strādā un pēta vielas un ķīmiskos procesus -, nedaudz mainās tendences, formas, tehnoloģijas. Bet, tāpat kā pirms gadiem, tā arī tagad gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni grib izskatīties un justies labi.
Ir viena pārmaiņa, par ko ļoti priecājos. Pēdējos gados vecāki ļauj izpausties bērniem frizūru jomā, un tas ir brīnišķīgi. Piemēram, pirms gadiem mammas veda savus septiņpadsmit gadus vecos dēlus (gandrīz vīriešus) un stāstīja, cik garai katrai šķipsnai jābūt, neļaujot puišiem bilst ne vārda, taču šobrīd bērniem ir ļauts pašiem izdomāt, aprakstīt, ko vēlas rezultātā. Bieži arī paši jaunieši sazinās ar mani un arī paši atnāk uz salonu, un tas mani ļoti priecē – ka audzinām paaudzi, kas mācās pieņemt lēmumus, uzņemas atbildību uzrakstīt frizierim, visu sarunāt un vēl izstāstīt, ko tieši vēlas.
Runājot par klientu vēlmēm, Ieva atzīst – uz šo jautājumu ļoti grūti dažos vārdos atbildēt. Pārsvarā „jaunajiem" klientiem nepatīk esošais tonis, griezums, forma, nav apjoma. Savukārt regulārie klienti nāk atjaunot ataugušās saknes un griezumu.
– Mana galvenā alga, ko saņemu, ir tad, kad rezultātā cilvēks smaida un aiziet no salona priecīgs. Es vienkārši „ķeru kaifu" no sava darba, un mani klienti to var apstiprināt – es nemānos, – smaidot teic Ieva. – To jau gadiem saku: finansiālie līdzekļi ir mana otrā alga. Pietiek pavērot procesa noslēgumā cilvēka sejas izteiksmi – ja viņš smaida, viss ir super, mans pienākums ir paveikts!
Friziera profesiju vēroju visu bērnību, krustmāte arī ir friziere. Bērnībā visām lellēm bija mati apgriezti. Es laikam neko citu nemaz nemācētu, tā vienkārši ir mana sūtība, kuru no sirds mīlu.
Pēc frizieru skolas pie klientiem uz mājām braucu ar riteni (mugursomā visi nepieciešamie instrumenti). Tā turpināju apmēram divus gadus, jo uzreiz savu telpu nebija. Daudzi teica, ka nemaz arī nevajagot, tur tāpat nekas nesanāks. Tad vienpadsmit gadus strādāju frizētavā „Efejā", un nu jau aptuveni desmit gadus esmu savās telpās, savā salonā „KaARE".
Ieva uzsver – klientam ir svarīgi izskatīties un justies labi katru dienu, ne tikai izejot no salona. Tātad ir jābūt gan tādai krāsai, gan griezumam, lai arī ikdienā cilvēks pats maksimāli ātri, ērti un viegli varētu tikt galā ar matiem un, paskatoties spogulī, būtu priecīgs, varētu doties savās gaitās, zinot, ka viss ir labi.
– Cilvēkiem, kuri baidās no lielām izmaiņām frizūrā vai matu krāsā, visbiežāk nemaz nevajag īstenot „lielās" pārmaiņas. Pilnīgi pietiek nedaudz pamainīt toni vai piešķirt formai sievišķību, apjomu, un rezultāts ir brīnišķīgs! Manas zināšanas un izglītība palīdz formu un krāsu izjūtai. Dieviņš ir iedevis dabisko talantu, un mana attieksme pret klientiem ir ļoti individuāla, jo katram ir savas vēlmes un vajadzības, matu struktūra. Bieži tas ir arī sajūtu jautājums, klients ir jājūt, un es to spēju. Uzskatu, ka frizieris nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest savus padomus, tieši otrādi, tāpēc jau es esmu meistars, lai maksimāli un iespēju robežās izpildītu klienta vēlmes. Ne vienmēr visi zina vai māk noformulēt, ko grib, tāpēc ir meistars, lai saprastu, dažreiz arī „nolasītu no acīm". Frizierim jābūt arī izcilam psihologam, un mans uzdevums ir izdarīt tā, lai klients būtu priecīgs, izejot pa salona durvīm.
12.06.2026.