Katru gadu 14. jūnijā pieminam vienu no sāpīgākajām dienām Latvijas vēsturē. Dienu, kad tūkstošiem cilvēku vienā naktī tika izrauti no savām mājām, no savas zemes, no ierastās dzīves. Viņi nezināja, kurp tiek vesti, vai vēl kādreiz redzēs savus tuviniekus. Viņi nezināja, vai vispār izdzīvos…
Ilgu laiku daudziem no mums šie notikumi šķituši kā ļoti tāla pagātne. Kaut kas tāds, kas pieder vecvecāku un vecāku atmiņām, vēstures grāmatām un piemiņas pasākumiem. Taču pēdējie gadi ir likuši saprast, ka ļaunums, vardarbība un cilvēku spīdzināšana nav palikusi tikai pagātnē.
Karš Ukrainā dienu no dienas nemitīgi atgādina, cik trausla patiesībā ir drošība. Atkal redzam ģimenes, kurām jāatstāj savas mājas, bērnus, kuri šķirti no vecākiem. Mēs redzam cilvēkus, kuri tiek aizvesti prom pret savu gribu, pilsētas, kurās valda bailes, un ģimenes, kurām nākas sākt dzīvi no jauna svešumā. Attēli un video, ko skatām ziņās, sāpīgi atgādina stāstus, kurus gadiem esam dzirdējuši no saviem deportācijas pārdzīvojušajiem
līdzcilvēkiem.
Tieši tāpēc 14. jūnijs šodien iegūst vēl dziļāku nozīmi. Tā nav tikai pagātnes pieminēšana, bet arī brīdinājums un atgādinājums, ka brīvība, miers un cilvēka cieņa nav garantēta uz visiem laikiem. Šīs vērtības ir jāsargā, jāaizstāv un jānovērtē ik dienu, klusībā par tām pateicoties.
Domājot par deportācijās cietušajiem, ir grūti aptvert viņu spēku. Kā pēc visa pārdzīvotā šie cilvēki spēja atgriezties dzimtenē, veidot ģimenes, strādāt, dzīvot normālu dzīvi? Viņu izturība ir viens no Latvijas spēka stāstiem. Un, iespējams, tieši šodien mums no viņiem ir ko mācīties visvairāk.
Šogad, izliekot pie mājām karogus ar sēru lentīti, pieminēsim ne tikai tos, kuri piedzīvoja pazemojumus un ciešanas izsūtījumā un ceļā uz Sibīriju, bet padomāsim arī par to, ko viņi mums ir atstājuši mantojumā – spēju nepazaudēt cilvēcību pat visgrūtākajos apstākļos, ticību, mīlestību un uzticību savai valstij, un pārliecību, ka brīvība ir svēta, tātad sargājama.
12.06.2026.