Vienus no gada lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – pareizticīgo baznīca svin šodien, 7. janvārī. Īpašā noskaņā Kristus dzimšanas dienu vietējā draudze sagaida Mārcienas Sv. Alekseja pareizticīgo baznīcā, jo paveikti prāvi darbi, lai dievnams būtu cilvēkiem pieejams.
Pagājušā gada pavasarī baznīcai tika uzlikti kupoli un krusti, Ziemassvētki tika pavadīti pie logiem, kas aizklāti ar plēvi, pie čuguna krāsniņas, kas iekšpusē laiž dūmus. 2010. gada sākumu Mārcienas Sv. Alekseja pareizticīgo baznīca var atzīmēt citādi – ar siltumu, tīrību un atjaunotu iekštelpu.
– Lai saprastu, kas paveikts, vajadzēja redzēt, kā te izskatījās iepriekš, – tiekoties Mārcienas Sv. Alekseja pareizticīgo baznīcā, saka draudzes priesteris Mihails Aršvila. – Te nebija ne apmetuma, ne logu, ne durvju. Bija iepelējušas sienas, ķieģeļu grīda, tā nu pa drusciņai sākām.
Vērienīgo iekšdarbu veicējs un arī sponsors ir firma „Cemex", tai tēvs Mihails pateicas par ieguldījumu. – Darīts ir daudz: trīsreiz apmestas sienas, veikti špaktelēšanas darbi, ielikti radiatori, grīda un logu stikli, – precizē priesteris. – Krāsnis iebūvējām pagājušajā gadā pirms kupolu likšanas. Tapšanas stadijā ir ikonostass, kam līdzekļus ziedojis konkrēts cilvēks. Šobrīd kokgriezumā darināti Ķēniņu vārti, pa drusciņai tiek gleznotas ikonas. Māksliniece, kas to veic, dzīvo Rīgā un negrib afišēt savu vārdu. Arī kupolam līdzekļus ziedoja konkrēts cilvēks, viņš tāpat negrib savu vārdu publiskot. Mums svarīga ne jau tā slava, kas uz zemes, bet lai Dievs piemin paveikto savā valstībā.
Priesteris Mihails Aršvila Mārcienas baznīcā uzsāka kalpot pirms diviem gadiem. „Sākām trīs cilvēki, šobrīd draudzē ir 12 pastāvīgo locekļu. Gribētu, lai vairāk nāk arī latviešu tautības cilvēku. Kalpojumi notiek slāvu valodā, bet, ja piedalās latvieši, apmēram pusi noturu latviešu valodā. Tas tāpēc, lai katrs saprastu, ko mēs izlūdzamies no Dieva."
Kad ierunājamies par tālākajiem ēkas atjaunošanas darbiem, priesteris neslēpj, ka galvenais ir durvis, otri logi un, protams, baznīcai vajadzīga balss – zvans. „Tas ir lielākais, kas nepieciešams, jo baznīca bez zvana ir kā cilvēks bez mēles."
Mārcienas Sv. Alekseja pareizticīgo baznīcas oriģinālais zvans pazudis padomju gados. Esot pat nostāsts, ka zvans ielikts mašīnā, apbērts ar graudiem un aizvests uz Ukrainu. – Cik tur taisnības, nevar zināt, bet mums nepieciešams jauns zvans, turklāt jāremontē arī zvanu tornis, kur viss ir izdrupis, – saka tēvs Mihails, piebilstot, ka līdztekus ēkas savešanai kārtībā svarīga ir darbošanās ar cilvēkiem, lai uz baznīcu viņi nāk, jo baznīca ir jārestaurē arī šai ziņā.
Kalpojumi Mārcienas baznīcā notiek katru svētdienu. Priesteris ir sastopams arī darbdienās, lai jebkurš interesents var viņu satikt un aprunāties.
– Kalpoju arī Ļaudonā un Jāņukalnā, tur ir skaistas baznīcas, bet draudzes gan nelielas, – atklāj tēvs Mihails. – Jāņukalnā uz baznīcu nāk kādi trīs cilvēki, Ļaudonā –
astoņi.
Ziemassvētku kalpojums atšķiras no gavēņa laika kalpojumiem. Tas ir īss, svinīgs, koncentrēts uz prieku, ka dzimis Jēzus Kristus. – Nereti dzird sakām, ka cilvēks Dievam netic, bet gada skaitļus mēs taču skaitām no Jēzus Kristus dzimšanas dienas, nevis no kādas zvaigznes kritiena, – uz pārdomām vedina tēvs Mihails. – Caur Dieva Dēlu varam iemantot debesu valstību, ārpus baznīcas glābiņa nav, tas būtu jāapzinās visiem.
Mārcienas dievnama durvis neesot slēgtas nevienam. „Laiki ir grūti, naudas cilvēkiem maz, bet pat tad, ja kāds grib kristīties, neko daudz neprasām. Dažas vecāka gadagājuma kundzes aiz lieka kauna uzskata, ka nevar atnākt uz baznīcu, jo nav par ko nopirkt svecīti. Bet svecīte nav tik svarīga, svarīgi, lai cilvēks atnāk, palūdzas, lai aiziet pie grēksūdzes un saņem Vakarēdienu. Tam domāta baznīca – dvēseles glābšanai, nevis sevis ārējai izrādīšanai."
Kad bilstu – līdz domai par dvēseles glābšanu ir jāizaug, priesteris piekrīt: – Fizikas likumus pārkāpt negrasāmies. Nedomājam kāpt automašīnā un ar izslēgtiem uguņiem naktī kur mesties. Labi zinām, ka tas var beigties ar dzīvības zaudēšanu. Diemžēl, pārkāpjot garīgos likumus, daudzi neaizdomājas, ka var zaudēt dvēseli. Dvēsele pastāv mūžīgi, jautājums tikai – kur mūžību pavadīsim: kopā ar Dievu vai bedrē, kur skan raudas un zobu griešana.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 07.01.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto