Madonā ir divas māsas, kurām ir “vienas asinis”. Tās ir līdzīga vecuma un līdzīga garuma. To āriene ir ļoti atšķirīga, bet dziļākajā būtībā tās ir ļoti līdzīgas.
Vasarā abas rotā krāšņs matu cekuls. Viena ir dabiskāka, ar pieticīgu frizūru, otra – ļoti rūpīgi kopta un naktī ar krāšņi vizošu krāsainu matu lenti. Tai šobrīd tiek veikta plastiskā operācija, kas, cerams, līdz pilsētas simtgadei būs pabeigta. Otra ir mežonīgāka, taču ļoti bagāta. Vispār ir arī trešā māsa, kura ir pavisam mežonīga un mazliet tā kā izstumta no pilsētas.
Varbūt jau nojaušat, par ko es runāju. "Asins" plūsma, kas tās vieno, ir Madonas upīte, un māsas ir gravas – Mīlestības, Laulības un Šķiršanās. Tās saista līdzīgs, izteiksmīgs reljefs ar stāviem krastiem, avotainiem līčiem un lietus notekūdeņu caurulēm, kas stāvajos sānos izskalojušas dziļas gropes. Mīlestības grava ir visvairāk labiekārtota un pašlaik piedzīvo vērienīgu operāciju jeb rekonstrukciju pēc arhitekta Jāņa Liepiņa projekta, lai līdz pilsētas svētkiem tā atkal mirdzētu visā krāšņumā un priecētu ar sakoptām taciņām, laternām un tiltiņiem, tostarp vēsturisko Lazdu laipu, pie kuras gan vairs nav nevienas lazdas. Gravas dīķī ierīkota strūklaka, kas vējā plīvo kā zirgastē sasieti mati, un nakts gaismas elementi pēc saulrieta gleznaini rotaļājas pilsētas sejā, aicinot vietu apmeklēt pavasara vakaros un vasaras naktīs. Tomēr tās rūpīgi izbūvētie celiņi vietām iegraužas koku saknēs un apdraud to izdzīvošanu.
Laulības gravā pavasaros dzied dažādi putni, pogo lakstīgalas, pukšķina eži. Vidējo māsu raksturo dabiskums un bioloģiskā daudzveidība. Šī grava kalpo kā mājvieta un barības bāze daudzām dzīvības formām, uzturot trauslo robežu starp pilsētvidi un savvaļu.
Turpretī trešā māsa ir visattālākā, īsākā, un tur koki sakrituši krustu šķērsu un daba saimnieko pati, lai gan gravas galā ir sakopts dīķis, uz kuru ir patīkami paskatīties.
Bioloģiskajai daudzveidībai, ko spilgti raksturo putnu dziesmas pavasaros, ir nepieciešami dažādi kukaiņi un bezmugurkaulnieki, kas mīt trupējošā koksnē, tāpēc ir vajadzīgi gan stāvoši, nokaltuši koki, kuros var darboties dzeņi un dzilnas, gan nokrituši stumbri. Kamēr vārnām, strazdiem un zvirbuļiem nav grūtību atrast barību, jo tie spēj pielāgoties un labprāt izmanto pilsētnieku atkritumus un cienastus, citām sugām ir nepieciešami īpaši apstākļi. Tādas ir lakstīgalas, kuru labklājībai un ligzdošanai ir vitāli nepieciešams krūmu stāvs jeb pamežs. Ja apkārtnē nav lazdu vai citu krūmu, kuros patverties, lakstīgalām šāda vieta šķiet nepievilcīga, tāpēc Laulības gravas saglabātais pamežs ir vērtīgs dabas elements, kas gan blakus esošo daudzstāvu māju, gan pretējā pusē esošo privātmāju iedzīvotājiem pavasara ligzdošanas laikā ļauj baudīt krāšņas putnu dziesmas. Tikpat svarīga loma ekosistēmā ir ežiem, kam veiksmīgai ziemošanai un drošībai pret suņiem vai kaķiem ir vajadzīgas zaru kaudzes un lapu vāli. Vasarā tie saimnieko pa pakrasti un čakli palīdz uzturēt kārtību apkārtējos dārzos. Diemžēl vārnu vai kaķu izvazātie atkritumi pie miskastēm pavasaros balo uz gravas krastiem, bet tie būtu jāsakopj cilvēkiem.
Lai nodrošinātu dabisko procesu pēctecību, biedrība "Ceļteka" ar pašvaldības atļauju saudzīgi apsaimnieko gravu, daļēji novācot kritušos kokus, lai pa gravu būtu iespējams pārvietoties, taču vienlaikus apzināti atstājot vismaz divus metrus garus liela apkārtmēra stumbrus un zaru kaudzes turpat trūdēšanai. Kaut pārvietošanās pa šādu teritoriju nav viegla pastaiga pa taciņām, bērni visos gadalaikos labprāt izbauda šo mežonīgo dabu pilsētas centrā, rīkojot tur nelielas ekspedīcijas un iepazīstot dzīvu un dabisku vidi pilsētas vidū. Atšķirībā no Šķiršanās gravas, kur koki netiek novākti, Laulības grava ir kā dabiska ekosistēma, kurā atrasta pat dabiskā ošu meža indikatorsuga – sūna nekera.
Gribētos, lai arī lejtecē aiz mūzikas skolas esošā graviņa iegūtu pilsētniekiem piemērotākus elementus – kaut taciņu un kāpnes uzkāpšanai pie Blaumaņa ielas caurtekas iepretim autoostai, kā to savulaik bija iecerējis mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs.
Visas gravas ir nozīmīgas pilsētas videi. Tās kopā veido Madonas seju, un gribas cerēt, ka nākamās paaudzes un pilsētas pārvaldnieki spēs šo dažādību saglabāt un novērtēt kā raksturīgu un dārgu pilsētas iezīmi.
02.06.2026.