– Ziemassvētku brīnums ir tas, ka visi kļūst priecīgāki, – teic puisītis televīzijas reklāmā, un viņam nevar nepiekrist. Priekam ir tā labā īpašība vairoties, turklāt nevajag nemaz tik daudz, lai tas vispār rastos.
Tādas pārdomas radās, vērojot Madonas pilsētas 1. vidusskolas sākumskolas klašu bērnu mirdzošās acis un aizrautībā piesārtušos vaigus, dodoties skolotāju noorganizētā un izveidotā „Rūķu ceļojumā pa Ziemassvētku labirintu". Citā kontekstā notikums varbūt nebūtu nemaz tik īpašs, kā nekā esam pieraduši pie skolās, darbavietās vai citās iestādēs rīkotiem Ziemassvētku eglītes pasākumiem, kur ciemos nāk Salavecis ar dāvanu maisu un klātesošie dedzina brīnumsvecītes un iesaistās rotaļās. Taču šis pasākums patiešām saistījās ar kopīgu Ziemassvētku brīnuma radīšanu, kad vienīgā samaksa skolotājām Mārai Jakubovskai, Zandai Raubiškai, Anitai Voitiņai, Aigai Āboliņai, Elitai Gusarovai, Silvijai Rampānei un Jolantai Kūriņai par padarīto bija bērnu platie smaidi un sirsnīgais paldies.
Kā tad tapa „Rūķu ceļojums pa Ziemassvētku labirintu"? Visa pamatā bija mērķis – iespītēt krīzei un vispārējai komercializācijai, kā arī iekšējs pārbaudījums sev – vai parastā, ikdienišķā vidē, skolā, ir iespējams radīt ko neparastu, par ko bērniem iemirdzētos acis, tā tagad secina sākumskolas klašu skolotājas. Viņas kopīgi nolēma šos Ziemassvētkus padarīt patiešām īpašus – laikā, kad tik viegli zaudēt ticību brīnumiem. Viss tika darināts un izvēlēts ar pašu skolotāju spēkiem – scenārijs, tērpi, atribūti, eglītes, mūzika un skolas gaiteņu noformējums. Turklāt pasākums tika turēts lielā noslēpumā no bērniem un notika brīvdienu laikā, tāpēc pārsteigums bija vēl jo lielāks. Vecāku līdzdalība izpaudās Ziemassvētku saldumu tūtu iegādē, un paši bērni svētkus godam nopelnīja, palīdzot izrotāt klašu telpas un sagatavojot savu rūķu tērpu.
Ceļojums pa Ziemassvētku labirintu nu varēja sākties. Pašu pirmo bērni satika Ceļojumu rūķi, kas azartiski vadīja mazos rūķus cauri garajam labirintam, un kopīgi aizceļoja līdz Čaklajam rūķim. Tur tika darināts sapņu ķērājs, lai ļaunie murgi tajā sapītos un rūķīši redzētu tikai labus un patīkamus sapņus. Tālāk labirints veda pie Meža rūķa, kur bērni varēja iejusties dažādu meža zvēru lomās un nogaršot milzīgas krūmmellenes. Kas tie par rūķiem, kas neizkustas un nelustējas? To no sirds varēja darīt pie Kustīgā un Lustīgā rūķa, iesaistoties spēlēs un aktivitātēs. Labirinta beigās mazos rūķus sagaidīja Sapņu rūķis, kas parādīja, kā vecā gada vakarā var atbrīvoties no stiķiem un niķiem (tie prom jāaiznes īstai raganai uz sava slotaskāta), un zīlēja nākotni. Krāšņos un priecīgos momentus abas dienas ar fotoaparātu iemūžināja Gunda Āboliņa.
Varbūt arī nākamajos Ziemassvētkos būs tā, ka svinēšana būs nedaudz netradicionālāka un interesantāka, jo, kā atzina paši bērni, pārsteigumu netrūka un pats aizraujošākais – nezināt, kas sagaida aiz nākamā labirinta pagrieziena.
Autore: LAURA VOITIŅA
GUNDAS ĀBOLIŅAS foto