… smagi rati, samaļ, pārmaļ likteņus un zemi. 1945. gads! Vēsturisks jo vēsturisks! Tagad politiķi strīdas — vai to atzīmēt 8. vai 9. maijā.
Protams, atkarīgs no laika zonām, bet cilvēkiem galvenais, lai ir miers, lai nav karš. Berlīnē 8. maijā pielika punktu kara beigām Eiropā, par bezierunu kapitulāciju. Vēl bija līgums Latvijā, Ezerē par ielenktā "Kurzemes katla" padošanos. Bet pēc tiem datumiem „Kurzemes katlā" vēl notika cīņas, miers pasludināts, bēgļi atgriezās mājās, bet lidmašīnas lidoja zemu, bombardēja. Ceļmalās gulēja beigti zirgi, ievainotie, no tuviniekiem nomaldījušies cilvēki.
Šķiet, armijām nebija paziņots par kara beigām.
Tagad „Katlā" ložu pusnopļautie koki pārstrādāti, jaunaudzes jau briedumā, zemnīcas (glābiņš no lodēm un īslaicīgas mājas) sabrukušas, par zemi pārvērtušās, bet kritušo kauli mežos vēl šur tur balo. Reizēm šķiet, ka karā kautās dvēselītes mani sargā dzīves ceļos raibos.
Mums sava valsts! To saprot visi, lepojas, vārdiski uzsver valdība, žurnālisti.
Bet iztapšana, vajag vai nevajag, Eiropas Savienības direktīvām, rekomendācijām, pašu alkatība, neizpratne par iepriekšējās iekārtas labo (bezmaksas medicīna bez rindām, izglītība, valsts dzīvokļi), slikto un mainīgo traucē izprast reālo situāciju šodien, tautas sašķeltību, nevienlīdzību materiālā ziņā, iztukšoto Latviju.
Cerēsim, ka kara rati nebrauks pa mūsu zemi un valdība, Saeima lems un darbosies gudrāk un piezemētāk, un varēsim novērtēt to, kas mums pieder!
12.05.2026.