Mūsu novadniece Baiba Tilhena ir sabiedrisko attiecību un komunikācijas speciāliste Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņa ir arī viena no talantīgo četrotnes Rīgas Saksofonu kvartetā.
Šis kolektīvs daudzsološi sevi pieteica jau 1992. gadā, un tieši ar Rīgas Saksofonu kvarteta darbību tā vadītājs Artis Sīmanis aizsāka akadēmiskās saksofonmūzikas populāro ēru latviešu mūzikā. Tolaik gan kvarteta komanda bija cita, bet pašreizējā sastāvā mūziķi ir kopā kopš 2022. gada.
– Baiba, kā īsti nonāci līdz darbam Latvijas Nacionālajā teātrī?
– Manai nokļūšanai Nacionālajā teātrī patiešām ir savs stāsts. Jau ilgus gadus līdzās saksofonmūzikai darbojos sabiedrisko attiecību jomā, kas arī ir mana pirmā augstākā izglītība. Ļoti nozīmīga darba vieta šajā jomā man bija orķestris "Rīga", kur "kā zivs ūdenī" pavadīju daudzus gadus mūzikas vidē un praktiski iemācījos šīs profesijas iemaņas. Pēc vairākiem gadiem biju nolēmusi, ka nepieciešama profesionāla izaugsme un iedomājos, ka loģisks solis būtu darbs citā kultūras nozarē, teiksim, teātrī. Tolaik ar Rīgas Saksofonu kvartetu mums bija koncertprogramma kopā ar Nacionālā teātra aktieriem Līgu Zeļģi un Raimondu Celmu, kuri pārbraucienos stāstīja daudz interesantu stāstu par teātra vidi. Sarunās ar viņiem teicu, ka gribētu strādāt teātrī. Pēc nedēļas teātris izsludināja publisku vakanci, meklējot sabiedrisko attiecību cilvēku. Šo sludinājumu man pārsūtīja Līga Zeļģe, sakot, ka, lūk, ir vēlēšanās, kas materializējusies. Atsaucos šim sludinājumam un, izturot vairāku desmitu pieteikumu atlasi trīs kārtās, Nacionālajā teātrī nu jau esmu aizvadījusi divas skaistas sezonas. Esmu laimīga, ka esmu nonākusi teātrī!
– Kāda ir tava ikdiena sabiedrisko attiecību speciālistes amatā; kādi ir lielākie izaicinājumi?
– Kā mēdzu teikt saviem draugiem – esmu "cilvēku cilvēks". Komunikācijas spējas man piemīt, un cilvēki man patīk, tāpēc ikdiena rit dabisku gaitu. Dienā uzrakstu neskaitāmus e-pastus, WhatsApp'a sarakstes, sarunājos telefonzvanos. Lielākais izaicinājums varbūt ir tas, ka nepaiet ne diena, kad kāds nepainteresētos par procesiem teātrī. Par to, ka teātra vārds izskan publiski ik dienas, protams, ir liels prieks. Bet darba dienās, kad ieplānots virzīt uz priekšu savus projektus, prioritāri jāatbild cilvēkiem, kas vēršas pie manis ar aktuāliem jautājumiem, un savi iecerētie darbi tad sagaida darba dienas beigas un top darīti tikai tad. Taču pēcāk sava enerģija vēl jāatnes arī līdz mājām, kur mani gaida dzīvespriecīgais dēliņš Orests un dzīvesbiedrs Gustavs.
– Vai ir kāds projekts vai kampaņa, ar kuru īpaši lepojies?
– Darbojoties visā Latvijā atpazīstamā organizācijā, ir savas priekšrocības. Nacionālajam teātrim, manuprāt, ir ļoti laba reputācija. Šim teātrim ir savi uzticamie skatītāji, un tā ir ļoti liela teātra vērtība. Galvenokārt saturiski un pēcāk arī ar dažādiem komunikācijas kanāliem meklējam un mēģinām piesaistīt teātrim arvien jaunus skatītājus. Katras izrādes specifikai nedaudz pielāgojam kampaņu ap to, bet šie projekti vairāk vai mazāk notiek pēc jau iestrādātas sistēmas. Nākamajā, 2026./2027. gada, sezonā teātrī būs kāds īpašs notikums – tiks veidots jauns Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" iestudējums jaunā režijā. Domāju, ka šis būs īpašs notikums arī mums, komunikācijas cilvēkiem, un ceru, ka varēsim no tā iztaisīt arī kādu publisku, Blaumaņa cienīgu piģermiģeru tieši no komunikācijas viedokļa.
– Kā pati izvēlies izrādes, kuras ieteikt skatītājiem?
– Es skatos teātra izrādes ar ļoti atvērtu prātu, pieņemot dažādus spēles noteikumus. Esmu jaunpienācējs šajā jomā un cenšos teātri izzināt gan teorētiski, gan vēsturiski. Ja kaut ko neesmu sapratusi, domāju par to, runājos ar kolēģiem, lasu pieejamo informāciju. Lai izrādi ieteiktu kādam citam, jāsajūt šis konkrētais cilvēks. Un jāstāsta par savu pieredzi atklāti – atklātība ir arī viena no sabiedrisko attiecību pamatvērtībām.
– Esi arī Rīgas Saksofonu kvarteta dalībniece. Kā vispār sāki spēlēt saksofonu?
– Bija tāds laiks, kad Madonas mūzikas skolā pēc klavieru klases absolvēšanas bija ļoti populāri uzsākt mācības kāda pūšaminstrumenta spēlē, un šo procesu ļoti atbalstīja direktors Artis Kumsārs. Arī man bija 15 gadi un sajūta, ka neesmu gatava gadus Madonas Valsts ģimnāzijā aizvadīt bez mūzikas. Skolotājs Andrejs Cepītis saksofona un klarnetes spēles klasē jau bija uzņēmis vairākus šādus audzēkņus, un instrumenta apguves process nobriedušā vecumā neticami strauji progresēja. Bija forši pārskatāmā laika posmā spēt nospēlēt ko skaistu. Nākamā motivācija apgūt instrumentu vēl augstākā līmenī bija iespēja spēlēt Madonas pūtēju orķestrī. Tad sākās arī konkursu laiks.
– Kad īsti pievienojies Rīgas Saksofonu kvartetam?
– Rīgas Saksofonu kvartetam pievienojos jau 2013. gadā. Arī tā bija diezgan nejauša, bet skaista sakritība. Kvarteta toreizējais sastāvs bija pajucis, viņi meklēja tieši baritona saksofonistu, kas varbūt ir tāda retāka specialitāte, bet baritonsaksofons tolaik bija un vēl joprojām ir mans īpašais instruments. Es nupat biju parādījusies pie apvāršņa, uzsākusi studijas Mūzikas akadēmijā, un mana specialitāte bija tieši šis lielais instruments ar samtaini zemo skanējumu. Biju īstajā laikā un vietā un esmu ļoti pateicīga saksofona profesoram Artim Sīmanim un kolēģim Ainaram Šablovskim, ka viņi deva man šo iespēju un ar pacietību uzņēma mani savā profesionāļu saimē.
– Kā apvieno darbu teātrī ar muzicēšanu?
– Saksofonspēle man ir pārtapusi tādā intensīvā hobija kārtā, pret kuru jāizturas ar lielu atbildību. Mūziķiem sevi nemitīgi jāuztur labā formā. Arī periodos, kad nenorit aktīva koncertdarbība, instruments ir jāspēlē, savas spējas jāpilnveido. Laimīgi mūziķi ir tie, kuri spēlē orķestros. Bet būt tikai par mūziķi nav vienkārši – atrast iespējas spēlēt, dabūt tam nepieciešamo finansējumu ir vēl viens darbs. Lai nodrošinātu sev regulārus ienākumus, lielākā daļa mūziķu paralēli vēl nodarbojas ar pedagoģiju vai realizē sevi vēl kā citādi. Es sevi atradu komunikācijā.
– Vai uzstāšanās sniedz citādu gandarījumu nekā darbs komunikācijā?
– Protams! Skatuves mākslā ir kaut kāda burvība. Sarežģītāku koncertprogrammu iestudēšana un kopēja saspēle ar kolēģiem rada gan adrenalīnu, gan vēlāku gandarījumu. Un vēl ļoti būtiska ir klausītāju atdeve. Tā sniedz lielu prieku un piepilda! Un tā kā man skatuves pieredze ir ļoti labi zināma, domāju, ka daudz labāk izprotu un iejūtīgāk spēju komunicēt arī ar aktieriem.
– Kas tevi visvairāk iedvesmo tavā darbā?
– Man ļoti patīk vide, kurā darbojos. Un vidi veido cilvēki. Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem kā teātra, tā mūzikas vidē. Ar prieku dodos pretim katrai jaunai darba dienai.
– Kā tomēr atpūties no intensīvas darba un radošās slodzes?
– Varbūt savādi, bet arī brīvajā laikā man ir vajadzīgi cilvēki. Esmu ciešā saķerē ar savu ģimeni, man ir daudz ļoti labu draugu. Man interesē, kā viņiem visiem klājas, un atpūtu sniedz būšana kopā ar viņiem. Jebkādos formātos – ikdienā, svētkos, ceļojumos, labos un ne tik labos dzīves mirkļos.
– Vai ir kādi cilvēki vai notikumi, kas būtiski ietekmējuši tavu karjeru, un kāda loma visā ir Madonas pusei?
– Domāju, ka Madonas pusei ir vistiešākā nozīme tajā, par kādu cilvēku esmu kļuvusi. Izteikta cilvēka vērtību sistēma, manuprāt, veidojas tieši agrīnos jaunības gados, kas pavadīti Madonā. Tie vispirms ir mani brīnišķīgie vecāki – Inga un Aigars -, no kuriem esmu ģenētiski pārņēmusi gan komunikācijas, gan cilvēku mīlestības spējas, un caur viņu pausto cieņu un mīlestību veidojusi pareizas savas personības vērtības. Man bija aizraujoši gadi mūzikas skolā ar iedvesmojošiem instrumentu pedagogiem – Ilzi Tomsoni un Andreju Cepīti, vēlāk arī teju ģimeniska saaugšana ar jau minēto Madonas pūtēju orķestri un cilvēkiem tajā. Gan profesionāli, gan cilvēcīgi esmu augusi kopā ar saksofonistu Kārli Auziņu un viņa ģimeni. Ar visskaistākajiem gadiem Madonas Valsts ģimnāzijā, tādiem brīnišķīgiem pedagogiem kā Marita Kazakeviča un draugi, klasesbiedri, kuri sirdī ir uz palikšanu. Man ik pa laikam vienkārši vajag aizbraukt uz Madonu. Tās ir manas mājas.
– Kā tu redzi savu profesionālo nākotni?
– Man ļoti patīk tas, ko daru ik dienu. Es domāju un ceru, ka man būs iespēja šādi turpināt vadīt savus aktīvākos darba mūža gadus vēl ilgi.
28.04.2026.