22. februāris. Ir ļoti karsti. Seja, rokas, kakls, kājas no saules ir kļuvušas sarkanas. Pasargāt var tikai krēms pret ultravioletajiem stariem un vēss alus. Šodien dodamies uz Murchison nacionālo parku. Pa ceļam apskatām milzīgus akmeņus. Kā puikas izložņājam tos. Kaspars pat uzrāpjas augstākajā punktā. Arī ugandiešu zēni vēro pieaugušo vīriešu rotaļas brīvā dabā. Apbrīnojam termītu uzbūvētās piramīdas, vienai no tām blakus piedzenam busiņu. Izrādās, ka termītu māja ir par metru augstāka nekā mūsu transporta līdzeklis. Nākamajā dienā vienam termītu būvējumam nolaužam 20 centimetru garu torni, taču 24 stundu laikā šie čaklie kukainīši savu būvi bija restaurējuši iepriekšējā izskatā.
Paviānu bari un putni gar ceļa malu liek saprast, ka esam parka teritorijā. Vakarā iekārtojamies Āfrikai raksturīgās mājiņās, paplunčājamies baseinā, kas atrodas tropiskā meža vidū.
23. februāris. Ierastā agrā celšanās. Dodamies lūkoties parku. Uz saullēkta fona aizsoļo ziloņu ģimene. Izmēru ziņā pilns komplektiņš, tēviņš ar skaistiem baltiem ilkņiem un vismazākais no bērniņiem cilvēka augumā. Parks vistiešākajā nozīmē ņudz no dzīvniekiem un putniem. Pirmo reizi ceļojuma laikā ieraugām žirafes. To gaita ir neaprakstāmi cēla un majestātiska. Pēcpusdienā ar kuģīti braucam skatīties Nīlas ūdenskritumu. Beidzot izdodas ieraudzīt diezgan daudz krokodilu. Tie izskatās gan jautri, gan draudoši. Dzīvnieki guļ krastā gar upi ar atvērtām mutēm, it kā smietos par mums, bet asie zobi nekādu jautrību neizraisa. Pa kādam krokodilam pamanām arī ūdenī, tur tie izskatās kā peldoši baļķēni. Ūdenskritums ir varens. Lejup starp akmeņiem gāžas nevis ūdens, bet viens vienīgs ūdens putekļu mākonis. Izrādīsies, ka rīt šī varenā ūdenskrituma pakājē mēs zvejosim.
Cīņa vainagojas ar uzvaru
Iepriekšējā vakarā iepazīstamies ar holandiešu puisi un kanādiešu meiteni. Meitene stāsta, ka esot liela zvejniece, un šodien viņa mums dosies līdzi, lai parādītu, kā jāķer pilāpijas un Nīlas melnais asaris. Viesu namā pie sienas izvietoti attēli ar Nīlā noķertajām milzu pilāpijām un melnajiem asariem. Šīs dienas vēlēšanās ir kaut ko līdzīgu noķert arī mums. Pa kalnu takām nolaižamies lejā kanjonā pie ūdenskrituma. Ejot lejā pa taku, redzu, ka netālu no mums paredzētās zvejas vietas guļ krokodils. Paldies Dievam, tas nobīstas no mums un ienirst upē, bet visu dienu nepamet sajūta – no kuras puses iznirs šis vai cits krokodils un – caps! – aiz kājas, tādēļ no līdzpaņemtās mazās balzama pudelītes tiek iepilināts ūdenī visu upju mātei Nīlai, lai apžēlojas par mums. Mētājam ar spiningu dažādus vizuļus. Parka pavadonis iesaka vislielākos, kas mums paņemti līdzi. Kanādiešu meitene nemaz tāda diža zvejniece neizrādās, piņķerējas ar auklu, aizsviest arī neko tālu nevar. Tuvojas pusdienas laika svelme, bet copes kā nav, tā nav. Oskars gan saka, ka viņa rotiņam kaut kas esot sekojis. Nu ko, saulē kļūst neizturami, un mēs kāpjam kalnā, lai dotos uz viesu māju paslēpties no dienas tveices. Kāpiens kalnā ilgst apmēram 20 minūšu, bet no mums iztek pēdējās ūdens atliekas ķermenī. Paldies Asio, mūsu šoferītim, ka viņš pie autobusa pasniedz minerālūdeni, tas tiek izdzerts ar vienu malku. Viesu namā steidzam pie bārmeņa: „Lūdzu, vēsu alu!" Tālāk seko baseins un svētlaime.
Ap četriem atkal braucam uz copi. Noskaņojums pesimistisks. Vai patiešām no Nīlas neizvilksim nevienu zivi? Metam, metam vizulīšus, pa kādam noraujam, Oskars konservatīvi darbojas ar saviem rotiņiem. Sāk jau krēslot, kad atskan Oskara sauciens: „Man laikam kaut kas ir! Nē, nav! Nē, tā ir zivs!" Tad notiek neliela cīņa. Es uzvelku cimdus, jo nezinu, kas parādīsies spininga galā. Un tad viņš nāk, 4,1 kilogramu smags Nīlas melnais asaris! Izrādās, ka mūsu operators Miks ir labs pavārs. Viņš saņem no viesu nama saimnieces atļauju padarboties virtuvē. Miks iemarinē asari un to pagatavo uz grila. Vakarā pie sava galda uzņemam viesus, jo ir, ar ko pacienāt.
Kas mūs sagaida?
Dodamies prom no Murchison uz Kampalu, kur atkal gulēsim kempingā Red Cshili. Beidzas Ugandas apskates aplis, priekšā mūsu pamatmērķis, ceļojums pa Nīlu ar laivām. Šodien mums, četru vīru kompānijai, pievienojas Vineta, viņa ielido no Latvijas. No Kampalas dodamies uz Jinja, šeit sākas raftings pa Nīlu. Kaspars brauks ar kajaku (tā sauc vienvietīgu smailīti), bet mēs, pārējie, ar raftu jeb – vienkāršā valodā – lielu gumijas laivu. Uzvelkam vestes, ķiveres un ieraušamies smagajā automašīnā. Neziņa un iekšējs drebulis – kas mūs gaida tur, nezin kur?
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS
AUTORA foto