(Nobeigums. Sākums 22. un 23. decembra laikrakstā)
„Bija tur leģionārs Apsītis; tā kā es esmu rakstnieka Saulieša meita, citi puiši smējās, ka šis laikam Apsīšu Jēkaba dēls… Beidzot tiku tālāk. Mājas ceļa galā skatos: visa garā kūts siena gaišos raibumos. Braucot tuvāk, sapratu, kas par lietu: vācieši, kas ļoti mīlēja kārtību, visas kūts garumā izrakuši tualetes bedri un nu sēd kā zvirbuļi uz kārts… Pašā mājā bija leģionāru štābs. Puiši trenējās, šaujot mērķī, kas pakārts osī. Tad nu viņi man ratos iecēla sāls kluci. Braucu uz Druvienu, kur mani sagaidīja ar ovācijām," atceras Ilze un turpina:
„No izsūtījuma gadiem nāk prātā danči (kaimiņš saka: es esot agrāk pārdancojusies, tāpēc tagad kājas neklausot…), arī darbs celtniecībā. Galvenais jau bija tas, ka jaunība kaulos. Kā aizveda – no tā norobežojos, par to negribu domāt. Kad kalendārā redzu – 25. marts, es to atceros, nodomāju, bet negribu iet cilvēkos, negribu par to īpaši sērot.
Patīk uzzināt par citu cilvēku dzīvēm, likteņiem. Lasu „Cesvainiešus". Cilvēkus jau daudzus no skata zinu, bet neesmu zinājusi viņu vēsturi. Man ir tik interesanti! Atradu stāstu par vienu savu klasesbiedru, kurš pēc kara nokļuva Anglijā. Jā, mūsu puiši tika iesaukti pretgaisa aizsardzības spēkos un gandrīz visi pa pasauli izklīduši…"
Atkal mēs esam pie tā, kas iepriecina, kas palīdz dzīvot. Žēlošanās tiešām nav Ilzes garā. Pārrunājot aktualitātes, „Sauliešu" saimniece stāsta, kā mazdēls Aldis atbraucis no Zviedrijas, kur ciemojies, ātrāk, lai ar savu motoklubu „Saulieši" piedalītos piketā pie Ministru kabineta, kā Saulieša aprakstītajā Prātaiņu valstī bērniem doti neizrunājami vārdi („Tagad dod angļu vārdus, ko arī vecmammas nevar izrunāt," piebilst Ilze.), kā Cesvaines veikalnieki zvana uz Rīgu, lai pieteiktu pienu no Cesvaines rūpnīcas („Ja nav sarežģīti, tad nav pareizi," secina rakstnieka meita.), kā kaimiņu saimniekiem jācīnās par piena tirgu… Arī to visu mūsu tauta jau ne reizi vien piedzīvojusi – ne velti Saulieša „Revolūcija Prātaiņos" liekas kā nesen rakstīta. Piekrītu rakstnieka izteiktajai domai apcerē „Treju bēdu": „Gribas tomēr ticēt, ka tauta pārcietīs arī savas trešās bēdas tāpat kā sērdienīte viņas pašas pasakās, turēdamās pie tā, kas no laika gala bijis viņas dvēselē cēlākais, skaidrākais, svētākais. Pārcietīs – un sāks jaunu, gaišu un laimīgu dzīvi!"
Vaicāju Ilzei, vai kādā klusākā brīdī gribas kaut ko no tēva darbiem palasīt. Jā! Proza jau zināma, griboties kaut ko no dzejas. Tos pašus dzejoļus, kas te, ceļmalā pie bērza, vai citur tuvumā sacerēti. „Kad atbraucām no Krievijas, tad tēva iemīļotais bērzs vēl auga. Vēlāk, paplašinot ceļu uz „Kočkārēm", to nocirta." Dzejas stiprais un maigais spēks ietverts vienkāršās Saulieša rindās:
„Iet caur plašo pasauli
Klusa sapņu dziesma…"
Ilze pati skolā Grašos un Cesvainē neko no tēva darbiem nav mācījusies: vienu laiku brīvvalsts gados Saulietis bija izmests no skolu programmām, un ko nu vācu laikā… Brālis gan reiz esot no klasesbiedriem saņēmis dunkas un pārmetumus: skolotāja lasījusi stāstu par nošauto stirniņu, kuru bērniņi baksta ar purniņiem, lai mamma ceļas; visi skolasbērni noraudājušies, starpbrīdī pārmetuši Mārim Jānim, ka tēvs briesmīgu stāstu sarakstījis. Mūsdienās ik pa laikam kāds skolēns meklē Saulieša grāmatas vai citus materiālus: laikam skolā uzdots. „Kurā ģimenē vecos laikus nepiemin, tur jau Saulieti nezina," pašsaprotami piebilst Ilze.
Lai kluss un sirsnīgs sveiciens apvij „Sauliešus", rakstnieka meitu Ilzi un citus dzimtas piederīgos! Lai nopietnas pārdomas vai silts smaids uzvējo Saulieša talanta cienītājiem!
Autore: SANITA DĀBOLIŅA
Cesvainē