Šorīt kāds tuvs cilvēks atgādināja, ka, lai būtu svētku izjūta, īstenībā vajag tik maz – Ziemassvētku eglīti, ko mums atļauj valsts mežā nocirst par brīvu, tuvākos cilvēkus līdzās un ticību brīnumam.
Mēs pārāk daudz domājam par lietām, ko pērk par naudu, bet visas labās lietas taču tiek dotas par velti. Lai kompensētu to, ka gaismas stundas sarukušas, ir iespēja dedzināt sveces, ir uzsnidzis balts sniegs, ir kokos dimanta vizulīši, ir dzīva arī ticība labajam, kas spēj uzvarēt tumsu. Bet prieku taču ne par kādu naudu nevar nopirkt.
Nereti pie pilna galda un dāvanu pārbagātības nākas skumt, jo visi ir piekusuši, to visu gādājot. Prieku spēj radīt pavisam maza apsveikuma kartīte ar zvaigznēm, kāds paša rokām darināts eglītes rotājums, kāds cilvēka izskatā sastapts eņģelis. Tāpēc mums, pieaugušajiem, būtu biežāk jāmācās no bērniem, kas uz pasauli skatās kā uz brīnumu, kas prot priecāties par maziem niekiem, par sniegpārslām, leduspuķēm.
Ne par kādu naudu nevar nopirkt mieru dvēselē. Tāpēc arvien vairāk ļaužu dodas uz baznīcu. Arī mežs, kur izjust klusumu, sakārtot domas, ir laba svētnīca.
Ziemassvētku laikā vairāk dalāmies sirds siltumā, un par to liecina gan čaklu roku adītās zeķes un cimdi, gan arī pavisam svešu cilvēku sarūpētās veltes, kas tiek dāvinātas dažādās akcijās cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk. Nav jau teikts, kam grūtāk – vai tam, kam ir maz naudas un tīra sirdsapziņa, vai varbūt tam, kam visa kā gana, bet nospiesta sirds. Arī dvēseles skaidrība nav dabūjama par naudu.
Dvēsele tomēr ir dzīva, tā vēlas būt laba. Visapkārt ir tik daudz labu un līdzjūtīgu cilvēku, kas noada labdarībai zeķes, kas ziedo pārtiku akcijai "Paēdušai Latvijai". Ziemassvētku labdarības akcijā "Eņģeļi pār Latviju" izdevās saziedot līdzekļus bērniem.
Lai arī kā sagaidīsim un pavadīsim Ziemassvētkus – kristīgā vai tautiskā garā, tieši ticība, cerība un mīlestība ir tas, kas visvairāk vajadzīgs un ko arī nevar saņemt par naudu.
Tomēr brīnumiem varētu noticēt arī mēs, pieaugušie, jo pensionāri līdz ar Satversmes tiesas spriedumu vismaz ir guvuši morālu gandarījumu. Savas vēlēšanās vēstulēs Ziemassvētku vecītim rakstīja arī bērni, un cerams, ka tās sadzirdēs. – Vēlos, lai tētim būtu darbs, – rakstīja kāds piecgadīgs puisēns, neprasot sev jaunu datorspēli.
Vairums cilvēku tomēr gaida Ziemassvētkus un gatavojas tos sagaidīt gaišā, priecīgā noskaņojumā kopā ar sev mīļajiem cilvēkiem.
Lai uz brīdi aizmirstam visas nebūšanas, lai norimst steiga, lai izdodas mīļi, sirsnīgi un priecīgi Ziemassvētki!
Autore: IVETA ŠMUGĀ