(Sākums 22. decembra laikraksta numurā)
Es dzīvi trīsreiz no jauna te, „Sauliešos", esmu sākusi," saka Ilze Plikause, rakstnieka Augusta Saulieša meita. Klausoties šķiet, ka tas tā piederas – nekas īpašs un ārkārtējs, jo tādi bija laiki: „1944. gada vasarā vācieši izdzina no mājām. Braucām uz Druvienu un tālāk. Ieriķi dega. Ķeipenē piedzīvojām uzlidojumu. Abi ar brāli gulējām, tēva kažokā ietīti, grāvī. Brālis lika kājas uz grāvja malas, bet es viņam teicu, lai bāž vien ārā galvu, ja prāta nav: labāk lai uzreiz nav galvas nekā dzīvot bez kājām… Bija auksti. Bet no rīta – uzkrītošs klusums.
Pa ceļu gāja armija. Prasīja mums, vai mēs krievus gaidīšot. Sacījām: gaidīsim, kad karš beigsies… Tad pa pļavu nāca krievi tādā kā ķēdē. Mamma krievu valodu labi prata, sarunājās ar viņiem: tilti esot uzspridzināti, ceļi mīnēti. Tā četras dienas prom netikām. Beidzot devāmies atpakaļ. Iebraucām Liezērē pie auklītes – viņas mājas vairs nav. Saņēmām ziņu, ka „Saulieši" nodeguši. Uzbraucam Austraskalnā. Es nevaru attaisīt acis – būs jāredz divi skursteņi… Pie Kalna kroga acis tomēr attaisu: skaists, sarkans jumts!
Bet mājās… Gandrīz nebija, kur gulēt. Bijis krievu štābs. Visās istabās čupas. Kartupeļi norakti, siens izbarots, kvieši, rudzi, zirņi nokulti. Tikai mieži palikuši. Visu ziemu ēdām sīkos kartupeļus, ko vēl salasījām.
Un, kad atbraucām no Krievijas, – atkal viss no nulles. Atgriezāmies Latvijā aprīlī, bet vēl pabijām pie mammas māsīcas Rīgā un radiem Zaļeniekos. Mamma ieteicās: varbūt „Sauliešos" kāda istaba esot brīva… Atceros, kā 1957. gada 1. maijā (tieši manā dzimšanas dienā) abi ar brāli izkāpām Cesvaines stacijā. Lietiņš tikko nolijis. Maza, svaiga zālīte. Ejam uz Grašiem. Vispirms devāmies uz „Spruktiem" pie Andersoniem, pie Anniņas. Noskaidrojām, ka brīva istaba mūsu mājā esot. Tad devos pie sovhoza priekšnieka Simsona (bijis pagrīdnieks Zemītis) uz Grašu kantori: ja dos istabu, iešu sovhozā. Fermā negribēju, labāk uz lauka. Aizbraucot uz Zaļeniekiem ar jaunajām ziņām, es esot teikusi: „Nu tik jāuzloka piedurknes un jāmetas darbā." To mammas radi vēl daudzkārt smejoties pieminēja un vēlāk apjautājās, kā ar to piedurkņu atrotīšanu ejot… Tā lauku brigādē nostrādāju 25 gadus.
Trešā reize bija pēc sovhoza likvidēšanas: ne sava arkla, ne sava zirga. Atkal no sākuma! Es jau kā traka uz zirgiem. Pirmais sovhoza zirgs pie manis 13 gadu nodzīvoja, otrais – 19. Beidzoties sovhozlaikam, otro zirdziņu atpirku, lai neaizved projām."
Klausoties neviļus izlaužas jautājums, vai tad viss sliktais, grūtais aizmirsies un ko vispār vislabprātāk atceras. Ilze bez apdomāšanās atbild: „Vairāk ir nostalģija pēc pagājušā: kad pati jaunāka. Mani skolas gadi bija vislabākie. Kā klasē gāja, īsti neatceros. Bet tā dzīve! Kur tad vēl labāk kā internātā! Kad kara laikā internātu izdzina no pils, tad dzīvoju pie Aveniņanniņas, ar kuru uz mūžu sadraudzējāmies.
Starp tām atmiņām, ko patīk pārcilāt, ir arī mans brauciens no bēgļu gaitām Druvienā uz „Sauliešiem" pēc sāls. Mums bija gaļa, jo lopi līdzi, bija vēl milti, lai varētu cept maizi, bet nebija sāls! Tad nu devos ceļā – septiņpadsmit gadu jauna meitene ar zilu lakatiņu galvā! Leģionāru postenis mani aizturēja pie „Prikņiem", kaimiņu mājām; tam tiku cauri. Pie „Kazākām" gan bija tāds piedzīvojums! Tur pirms bēgļu gaitām bijām aizveduši „Sauliešu" klavieres: klētiņa nostāk no ceļa. Tā kā vācieši teica, ka te nekas nepaliks, cerējām, ka vismaz klētiņa saglabāsies. Tad nu ar leģionāriem spēlējām klavieres, dziedājām, ēdām boršču, ko karavīri vārīja. Tajā brīdī aizmirsās, ka ir taču karš.
(Nobeigums sekos)
Autore: SANITA DĀBOLIŅA
Cesvainē
ASKOLDA DĀBOLIŅA foto