Lai pastāstītu šo īso stāstiņu, atmiņu kamolītis drusku jāattin. Jāattin līdz zeltainajiem Ulmaņlaikiem, kad zāle bija zaļāka, saule siltāka, cilvēki mīļāki, smaidīgāki. Tā bija mana bērnība. Arī tajos laikos dzīvojām taupīgi un saplīsušo zābaciņu nesām pie kurpniekmeistara. Noteiktajā dienā, noteiktajā stundā māmiņa gāja pēc salabotā zābaciņa. Tas bija rūpīga meistara salabots – gan redzamās, gan neredzamās vainas. Noviksēts, spožs, priecīgs, gluži kā jauns.
Gāja gadi, laiki mainījās, nu es nesu zābaciņu pie meistara. Aiznesu, parādu vainu, meistars zābaciņu ielidina lielā kaudzē pie citiem bēduļiem. Noteiktajā laikā eju uz darbnīcu pēc salabotā zābaciņa. Nekā! Nav salabots vēl ne rītā, ne aizparītā. Kad zābaciņš ir salabots, tas tiek izvilkts no kaudzes bēdīgs, sagumzījies, noputējis. Samaksāju un bez prieka eju un atceros Ulmaņlaikus.
Laiki atkal mainās, un zābaciņu pie meistara nes mana meita. Noteiktajā dienā, noteiktajā stundā atnes zābaciņu. Viss salabots, gan redzamais, gan neredzamais. Zābaciņš spīd un laistās, kaut spogulējies! Notīrīts, noviksēts. Tavu brīnumu, vai Ulmaņlaiki atnākuši?
Madonā ir kurpniekmeistars, kas savu darbu izpilda godīgi un ar prieku. Cena arī ir draudzīga. Žēl tikai, ka nezinu vārda, ne uzvārda, bet dzīvo īsajā Alunāna ielā, pretim bērnudārzam "Kastanītis", nelielā mājiņā. Novēlu šim rūpīgajam darbarūķim labu veselību, daudz darbiņa, daudz latiņu un vienmēr iepriecināt noplīsušo zābaciņu un tā valkātājus!
Autore: RASMA Madonā