Tuvojas Ziemassvētki un gadumija, šogad kalendārs vēsta arī daudzas brīvdienas.
Tiks gatavots svētku mielasts, kas, kā jau latviešiem pierasts, parasti ir bagātīgs, jo gribas taču palutināt savu ģimeni, radus, draugus, un netiek aizmirsti arī četrkājainie mīluļi. Tikai reizēm netiek padomāts, vai mūsu izvēlētie gardumi ir dzīvniekiem tie paši labākie. Mums, veterinārārstiem, parasti šādās svētku dienās ir vairāk pacientu tieši ar gremošanas traucējumiem. Bet no tā var vienkārši izvairīties. Laika gaitā, kopš dzīvnieki ir pieradināti un kļuvuši par ģimenes mīluļiem, ir izveidojušies daudzi mīti par to, kas viņu ēdienkartē ir labākais. Ne vienmēr tas, kas garšo mums, garšo arī dzīvniekam. Īstenībā viņi izvēlas barību lielākoties pēc smaržas, nevis pēc garšas. Un, protams, mājas virtuves ēdiens vienmēr būs smaržīgāks. Cilvēkam ir apmēram 9000 garšas kārpiņu mutē, bet sunim – 1706, kaķim vēl mazāk – 473. Kucēni un kaķēni piedzimst ar iedzimtām no mātes garšas sajūtām, bet attīstīties tās sāk no dzimšanas brīža ar mātes pienu, kas sekmē precīzas garšas sajūtu izveidošanos, nostiprināšanos un nosacījuma refleksu izveidošanos, pateicoties šajā laikā mātes uzņemtās barības kvalitātei. Pieauguša dzīvnieka barības izvēlē liela nozīme ir pieredzei, ko iegūst no 4 nedēļām līdz 6 mēnešiem. Daudzas garšas mēs vienkārši attīstām saviem dzīvniekiem, domājot, ka viņi jūt to pašu, ko mēs. Piemēram, salda garša dzīvniekiem nav iedzimta, tā tiek iegūta. Tā ir izteiktāka kucēm, nevis suņiem, un visbiežāk ir nepareizas audzināšanas sekas. Saimnieki rada šo nosacījuma refleksu, dodot saldumus kā balvu, pie tam dzīvnieks lieliski jūt mūsu priecīgo noskaņu un domā, ka, apēdot saldumus vai citus gardumus, ir izdarījis tiešām kaut ko labu. Šīs garšas attīstība var izveidot noslieci uz lieko svaru un cukura diabētu. Toties rūgtu garšu vairāk jūt kaķi, kas parasti ir vienpatņi, nevis bara dzīvnieki, un šī spēja ļauj atpazīt indes, kas visbiežāk ir rūgtas. Tāpēc sauso, rūpniecisko barību nav ieteicams glabāt atvērtā veidā, jo tajā esošie tauki oksidējas saskarē ar gaisu un rada rūgtu piegaršu, kas var nepatikt kaķim. Kaķi tīri labi jūt skābu garšu. Vēl kaķiem ir receptori, kas nosaka ūdens garšu. Iespējams, ar to izskaidrojams, ka daudzi kaķi dzer ūdeni tieši no krāna un ir ļoti jutīgi pret ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Toties suņiem, kā visēdājiem, atšķirībā no kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, ir vairāk attīstīta sāļas garšas uztvere. Protams, garšas uztveri, tāpat kā smaržu, ietekmē dzīvnieka vecums, slimības. Tāpat ir mīts, ka sunim jādod kauli, kam īstenībā nav nekādas barības vērtības. Tie tiek sagrauzti aiz bezdarbības, pie tam labi smaržo pēc gaļas. Kā jau gaļēdājiem, suņiem ir spēcīga kuņģa skābe, kas pārstrādā apēstos kaulus. Tāpēc saulē izbalo suņu izkārnījumi pēc kaulu ēšanas, jo tie tiek izvadīti praktiski nepārstrādāti. Vai kāds ir dzirdējis, ka dabā plēsēji grauztu kaulus? Viņi apēd gaļu, iekšas un nomedītā dzīvnieka skeletu atstāj balot mežos. Bet mēs, šādi lutinot suņus, riskējam, ka mīlulim var būt aizcietējumi, zarnu traumas no asajiem kauliem. Sevišķi bīstami ir putnu kauli, kas anatomiski ir plēkšņaini, asi. Tāpat maldīgs ir uzskats, ka kaķim jādod zivis. Pasaulē ir tikai viena šķirne – Vanas kaķi, kuriem patīk peldēt un ķert zivis. Latvijas strīpainais tiešām ar zveju neaizraujas. Pie tam, dodot sazvejotās saldūdens zivis, kas ir starpsaimnieki daudziem parazītiem, mums jāatceras par regulāru dzīvnieka attārpošanu.
Tāpēc, domājot par svētkiem, rūpēsimies par saviem mīluļiem, pārdomāti dosim viņiem veselīgus našķus, piemēram, liesas gaļas gabaliņu, nevis žāvētu vistas kaulu vai ceptu karbonādi. Mūsu astainie draugi taču arī grib izbaudīt svētku noskaņu, nevis justies neveseli pēc nepareizi izvēlētas ēdienkartes.
Autore: RUDĪTE OZOLIŅA,
veterinārārste
AGRA VECKALNIŅA foto