1962. gadā Madonā atklātais kinoteātris „Vidzeme" joprojām ir ierindā un skatītājiem piedāvā iespēju pavadīt laiku kopā ar labu kino. Lai gan no sākotnējā vēriena – 352 skatītāju vietas – palikušas 186, tas Madonas skatītājiem ir pietiekami un problēmas nesagādā.
No pirmsākumiem atšķiras kolektīva skaitliskais sastāvs: savulaik kinoteātrī bija seši darbinieki, tagad te strādā optimālā trijotne: Ilze Šulce – Madonas pilsētas kultūras nama filiāles „Vidzeme" kino pasākumu organizatore, kinomehāniķis Jānis Auziņš un kasiere Vija Smuidre. Varam novērtēt, ka, pateicoties Madonas pilsētas domei, visus iepriekšējos gadus kino ir saglabāts. Tā kā ir gūts Eiropas finansējums nama siltināšanai, nākamgad kinoteātrī tiks uzsākti ēkas siltināšanas darbi.
– Kinoteātrī „Vidzeme" strādāju kopš 2002. gada 1. janvāra, – aicināta uz sarunu, laikrakstam pastāstīja Ilze Šulce. – Man šeit patīk, jo kino cilvēku ievelk un vaļā nelaiž – tā ir spēcīga māksla. Pie mums notiek kultūras nama pulciņu dalībnieku mēģinājumi, reizumis pirms pasākumiem nāk strādāt Madonas pilsētas 2. vidusskolas audzēkņi, te rit Madonas Valsts ģimnāzijas teātra pulciņa nodarbības.
Savulaik, interesējoties par kinoteātra vēsturi, Ilze lūdza atmiņās dalīties Gunti Ozoliņu. Viņš padomju gados bija kinoteātra mākslinieks, zīmēja afišas, kādu brīdi bija arī tā vadītājs. Nākamās rindkopas pieder Gunta Ozoliņa stāstam.
No vēstures
Kinoteātris „Vidzeme" savu darbību uzsāka kā ļoti moderns kinoteātris ar divām kasēm un 352 skatītāju vietām. Pirmā filma, kas tika izrādīta, saucās „Meiteņu pavasaris". Tā bija īpaša filma ar stereoskaņu. 60. gados kinoteātrī darbojās Madonas rajona kinodirekcija, kas organizēja kino izrādīšanu visa rajona teritorijā. Madonas rajonā kino tika rādīts 46 vietās, bija 6 kinoteātri, ap 30 stacionāro iekārtu, 6 ceļojošās iekārtas. Rajona kinodirekcijai bija 12 automašīnu, par kino mehāniķiem, to palīgiem, kasieriem un šoferiem strādāja vairāk nekā 60 darbinieku. Tas bija laiks, kad savu lomu pieteica televīzija, kas skatītājus sāka atvilināt no kino ekrāna. Kad uzcēla Cesvaines televīzijas torni, kino tika rādīts vietās, kur nebija elektrības – „Buliņos", „Ērgalā" un citur. Mehāniķis sēdēja saimnieka gultā, bet kino rādīja pa atvērtajām durvīm lielajā saimes istabā pat 30 cilvēkiem. Parādoties televīzijas otrajai programmai, platekrāna filmas sāka rādīt „zaļumplačos" Mārcienā, Sauleskalnā, Zelgauskā, Tupeņkalnā un citur. Platekrāna objektīvs tika vadāts līdzi un glabāts kā zelts. 60. gados kino ļaudis Madonā izcēlās ar dažādām iniciatīvām: bija pirmie republikā, kas pašu spēkiem izgatavoja slīdošo reklāmu (pēc kino seansa tā tika rādīta uz tagadējā veikala „Papīrs" sienas); pirmie republikā noorganizēja kinodarbinieku sacensības – stafeti pie Dūku ezera; tika uzcelta piebūve kinodirekcijas 2 kabinetiem; izbūvēta mākslinieka darbnīca ēkas 3. stāvā, jo afišas visam rajonam tika rakstītas un zīmētas uz vietas; tika izbūvēts kinoteātra baseins zivtiņām, kurā ķieģeļi bija no tolaik jaunās skolas būves, šķidrais stikls no pasta piebūves, šūnakmens no Cēsu Kazu gravas, oļi un akmentiņi no Ilmeņa ezera. Madonas kinoteātrī notika neaizmirstamas tikšanās ar aktieriem Ritenbergu, Cilinski, Pāvulu, Radziņu, Artmani un kinofilmas „Noktirne", „Mērnieku laiki" uzņemšanas grupām. Notika krievu kino dienas un turkmēņu kino dienas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.12.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva