Tumšie vakari bez sniega mirdzuma nepavisam nepalīdz noskaņoties Adventa laikam un svētku gaidīšanai. Elitai KALNIŅAI ir sava metode, kā atsaukt atmiņā ziemas izjūtas un virtuvē radīt omulīgu gaisotni ar smaržām, ko katrs atceramies no bērnības.
Godinot savas vecmammas Lūcijas, kas bijusi īstena latviešu saimniece un laba padomdevēja, vārdadienu, Elita vēlējās dalīties receptēs, kas izturējušas paaudžu pārbaudījumu.
– Domāju, jebkurā lauku mājā vecmammas ziemā ir barojušas savus mazbērnus ar biezajiem kāpostiem, kas man simbolizē ziemu. Parasti, kad ar brālīti nācām no sniega kaujām, biezie kāposti jau bija galdā. Recepte ir sena, un, iespējams, daudzi no jaunās paaudzes biezos kāpostus nemaz nav pagaršojuši. Vēl man vecmāmiņa iemācīja vārīt pirmo pavasara zupu no pļavas skābenēm. Tā man bērnībā tik ļoti iegaršojās, ka vēl tagad katru pavasari skābenes salasu vai nu pļavā, vai tepat, siltumnīcā, un vāru skābeņu zupu. Vēlāk pati atklāju zupu no pirmajām nātrēm, arī tas ir pamēģināts, taču mans pavasara vēstnesis ir skābenes, un decembrī obligāti jāvāra biezie kāposti, – Elita Kalniņa pakavējās gaišajās bērnības atmiņās.
Jāsecina, ka ēst gatavošanas gēnu Elita pārmantojusi no savām vecmāmiņām un mammas, kā arī iemācījusies dzīves gaitā no prasmīgām saimniecēm. Garšas izjūta tālāk nodota arī Elitas meitai, taču rokas piešaušana pie dažām receptēm viņai vēl esot procesā. Viņa atzina: – Laikam jau sanāk, ka apkārt man visu laiku bijušas labas saimnieces. Mana vecmamma Ulmaņlaikos bija pabeigusi Malnavas lauksaimniecības tehnikumu kā mājsaimniece, rokdarbniece. Ja pareizi atceros, mana audzinātāja Zenta Gailīte bija kaucmindiete, pasniedza arī mājturību. Mana mamma, lai gan bieži bija aizņemta darbā un ikdienā kulinārijas brīnumiem nepietika laika, uz svētkiem vai, kad gaidīja ciemiņus, vienmēr lika galdā garšīgu mielastu, un arī tagad viņa mūsu ģimeni lutina, kad ciemojamies. Tēva mamma Elizabete kādreiz bija strādājusi muižkunga virtuvē, viņa man, tā teikt, mantojumā atstājusi recepti „Komm Morgen wieder".
Madonas novada patrioti
Elita Kalniņa nonākusi pie secinājuma, ka kopā ar ģimeni ir lieli Madonas patrioti. Viņas dzimtas saknēm varot izsekot līdz pat Ūbānu pilskalna laikiem. Arī dzīve necik tālu ne no Madonas, ne Latvijas uz ilgu laiku Elitu nav aiznesusi. Viņa piebilda: – Tomēr mamma vienmēr teica, ka, ja vectētiņš nebūtu miris Polijā ar tīfu, mēs būtu aizceļojuši uz kādu citu valsti. Bet šajā gadījumā vecmammai ar trim bērniem nācās pārnākt uz Latviju. Tagad vienīgi jājautā – kā mēs savāksim savus bērnus un mazbērnus atpakaļ uz Latviju?
Pēc Daugavpils pedagoģiskā institūta un Valmieras pusē pavadīta gada Elita pārnāca atpakaļ uz Madonas pusi, jo vīrs Andris ne par ko nebija dabūjams prom no Praulienas. Pēc specialitātes ķīmiķe bioloģe Elita sāka strādāt Madonas pilsētas 1. vidusskolā un skolai ir palikusi uzticīga jau 20 gadu, pasniedzot stundas gan vakarskolā, gan vidusskolā, gan nedaudz piestrādājot arī kā bibliotekāre. Tomēr sapnis redzēt ko vairāk, iepazīt citu valstu kultūru, pagaršot eksotisko virtuvju ēdienus viņai pēdējā laikā kļuvis aktuālāks – Elita gribētu apceļot pasauli.
Viņas specialitāte, šķiet, izpaužas arī viņas raksturā un virtuves mākslā, jo Elita neatsakās nomēģināt jebko. Savu virtuvi viņa jokojot sauc par laboratoriju, kurā tiek eksperimentēts ar smaržu un garšu, nepiemirstot celt godā arī latviešu tradicionālos ēdienus.
– Tā kā tēvs un brālis ir mednieki un zvejnieki, man tiek arī visi noķertie labumi. Tā laikam sanāk, ka māku darboties ļoti daudzās kulinārijas jomās – protu gan sieru siet, gan saldskābmaizi cept. Arī visi apkārt klejojošie brīnumi – Jeruzalemes maize, tējas, piena, rīsa sēnes – ir izmēģināti, virtuve ir mana laboratorija. Mājiniekiem tas viss jau tā apnika, ka pagrabā man tika ierādīta vēl viena virtuve, kur drīkstu turēt savas, kā dēls teiktu, pelējuma sēnes un pūdētos sierus. Pūdēto sieru gatavo no nedaudz ilgāk pastāvējuša mājas biezpiena (kad tas sāk palikt glumāks), sajaukta kopā ar zaļumiem, olām un cauraugušu gaļu, cep uz pannas un ēd pie jaunajiem kartupeļiem. Vīrs vēl šo ēdienu atzīst, bet bērni gan mūk no mājas ārā. Ģimene ir paliela – četri vīrieši un meitiņa peciņa, vēl viens dēls šobrīd dzīvo Anglijā. Turklāt visi mani vīrieši vairāk vai mazāk pa mežu staigājas, tā ka ēdiena katlam ir jābūt lielam. Vīriešiem vispār ir jāēd sātīgi, domāju, veģetārieši ir švaki vīrieši, jo nav no kā spēku smelties. Arī pati esmu sātīga ēdiena piekritēja un tāda, visticamāk, palikšu līdz pat mūža galam. Pagrabā ir vieta arī mājās taisītam vīnam, – Elita Kalniņa pastāstīja.
Kafijai viņa iesākusi pievienot kardamonu, tad garša sanākot interesantāka. Vēl ļoti iecienīta garšviela viņas mājā ir čili. To varot likt pie visa, un, lai gan pēc ēšanas viesi un mājinieki mēdzot virināt mutes, pelts čili netiekot, jo laikam jau tomēr garšojot.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.12.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto