(Sākums 21. novembra laikrakstā)
Tālāk šīsdienas pastaiga mūs noved banānu birzī pie apdzīvotas mājiņas. Šeit zem banānu kokiem divas sievietes gatavo banānu vīnu. Gatavošana sākas no baļķa dobtā silē, kur tiek samesti mizoti banāni, banānu palmas lapas, tad tas viss ar kājām tiek samīcīts. Pēc tam pievieno ūdeni un man nezināma auga sēkliņas, kuras vīnam piedod specifisku garšu. Iegūto šķidrumu salej lielā plastmasas toverī, kas ierakts zemē un apklāts ar palmu lapām. Kad beidzas rūgšanas process, arī vīns ir gatavs. Pēc garšas tas atgādina brāgu, produktu, no kura Latvijā gatavo kandžu jeb ļergu. Ieraugām arī bedres, kurās tiek gatavināti banāni. Dabā banāni nogatavojas pa vienam, nevis viss ķekars, bet, lai no zaļa banānu ķekara iegūtu dzeltenus, gatavus banānus, jārīkojas šādi: bedrēs iekur ugunskurus, lai tās kļūtu siltas, tad tajās ievieto banānu ķekarus. Bedres apklāj ar banānu lapām, un nogatavināšana ir sākusies. Pēc apmēram trim, piecām dienām banānus var lietot uzturā.
Viesos vienā no ugandiešu skolām
Soļojam tālāk, līdz nonākam pie skolas. Iepazīstamies ar skolas direktoru, kā dāvanu pasniedzam grāmatu par Latviju un kaudzīti pildspalvu ar „A. A. Mežmalas" simboliku. Skolā ir četras klases, daļa skolas ēku ir mūrētas, bet dažas sastāv no skārda jumta un sienu vietā ir no augiem pīti aizslietņi. Skolēni ģērbti vienādās formās: baltos kreklos vai blūzēs un tumši zilās biksēs vai svārkos. Izskatās glīti. Paviesojamies arī vienā no mācību stundām, tā ir lekcija ekonomikā. Jaunieši aizrautīgi piedalās stundas norisē, labprāt ceļ roku un atbild uz skolotāja uzdotajiem jautājumiem. Pusdienas laikā ejam lūkot, kā un ko ēd Ugandas skolēni. Virtuve ir būvēta no četriem mietiem un jumta, sienas veidotas no nomaļu dēļiem. Netālu no virtuves tek strauts, tur arī tiek mazgāti trauki. Pusdienas sastāv no rīsu putras un pupiņu mērces, par pavardu tiek izmantots ugunskurs. Atvadāmies no skolotājiem un skolēniem, jo laiks doties tālāk. No skolas mūsu ceļš ved pret kalnu, atskatoties ieraugu, ka skola taču atrodas meža izcirtuma vidū.
Pārsteigumi turpinās
Seko negaidīta sastapšanās – uz ceļa sapulcējies pulciņš pigmeju. Viņi patiešām ir īsiņi, kaut gan kopš bērnības biju iztēlojies tos vēl mazākus. Pigmeji mums uzdzied, uzspēlē uz bungām un ģitāras, uzdejo savas tautas dejas. Šajā brīdī mani nepamet sajūta par pigmeju nolemtību, nolemtību dzīvot bez mājām. Tropiskais lietus mežs viņiem ir atņemts, lai tur veidotu nacionālos parkus, lai tos pārveidotu par lauksaimniecības zemi, bet kopiena pigmejus nepieņem. Pārlūkojot fotogrāfijas, kurās esmu uzņēmis šo tikšanos, pigmeju sejās redzamas skumjas un nolemtība, jo savu māju nav ne tuvumā, ne tālumā.
Vakarā dzirdam daudzu bungu radītu skaņu un dodamies šīs skaņas virzienā. Vienā no ciemata nojumēm uzstājas bāreņu skolas skolēni. Dejās novēroju jauniešu un bērnu izpildījumā daudz seksuālu kustību. „O," vērojot rodas doma, „ugandieši ir dabas bērni, un varbūt te ir izskaidrojums viņu augstajai dzimstībai."
Guļam džungļu malā, naktī skan visdažādākās skaņas: pērtiķu un gorillu bļāvieni, citu dzīvnieku klaigas, neiedomājams putnu balsu koris. Es noteikti nevēlētos šo nakti pavadīt mežā!
Ceļamies pirms sešiem, vēl aizvien dzīvojam Buhoma kopienas kempingā. Šodien paredzēts pārgājiens pie kalnu gorillām. Buhoma rezervātā dzīvo apmēram 300 šīs sugas pārstāvju, bet pasaulē saglabājušās tikai 700. Divas stundas braucam ar savu busiņu uz rajonu, kur gorillas ir redzētas pēdējās dienās. Parka darbinieki veic instruktāžu, kurā izstāsta par to, ka pie gorillām nevajag iet tuvāk par septiņiem metriem, nedrīkst šķaudīt, jo dzīvnieki ātri uzņem slimības. Saņemam arī citas pamācības: turēties kopā, nebļaut „o, gorilla!" utt. Mūs pavada liels pulciņš parka darbinieku. Viens ar automātu mūs apsargā, viens pavada džungļos, pārējie meklē gorillu pašreizējo apmešanās vietu. Mums veicas, jo grupa gorillu atrodas netālu no ceļa. Divi pavadoņi ar mačetēm izcērt ceļu, lai būtu iespējams pārvietoties uz priekšu. Dzirdam zaru lūšanu. Tajā pašā brīdī sāk šūpoties koku galotnes, pa pamežu aizskrien barvedis – tēviņš ar sirmu muguru. Varbūt paiet pusstunda, kamēr nokļūstam tādā vietā, kur gorillas no mums vairs nemūk. Vērošana ir aizraujoša – milzīga galva, muskuļoti pleci, liels skausts, caururbjošs skatiens. Acīs gorillām nedrīkst skatīties, jo tas tām nepatīk un var sekot uzbrukums. Lai gorillas nomierinātu, pavadoņi atdarina viņu skaņas. Vislielākos priekus mums sagādā mazulis, kas uzrāpjas kokā un sāk demonstrēt savu akrobātisko mākslu. Netālu atrodas arī otra gorillu ģimene, dodamies apciemot. Arī šoreiz diezgan ātri izdodas tos atrast, vienīgi piekļūšana ir grūtāka, jākāpj pret kalnu un pie tam vēl pa džungļiem. Miks aizrautīgi filmē, es fotografēju, pavadoņi palīdz nokļūt aizvien tuvāk. Laikam esam aizrāvušies un pārkāpuši pieļautās robežas, jo viens gorilla necilvēcīgi iebļaujas un parāda savus ne pārāk pievilcīgos zobus. Ar to arī beidzas gorillu pētīšana. Nolemjam atpakaļ iet kājām un izbaudīt džungļus. Tikko nolijis silts lietus, un uz ceļa redzamas nakts sliekas, kuru garums ir apmēram 50 cm.
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS
AUTORA foto