IVETA RAIMO ir madoniete. Te dzimusi, augusi, skolā gājusi, apprecējusies un joprojām te arī dzīvo.
– Esmu beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu un kādu laiku arī šajā profesijā pastrādājusi – biju sākumskolas skolotāja Madonas 1. vidusskolā. Taču mani allaž ir urdījusi vēlēšanās apgūt kaut ko jaunu. Kad bērni bija mazi, radās ideja izmantot iespēju papildināt zināšanas tepat uz vietas, Madonā – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur ieguvu specialitāti „Biroja vadītāja referente". Un tad sagadījās tā, ka no Cesvaines pilsētas ar lauku teritoriju (tagad jau novada) domes nāca piedāvājums darboties ar projektiem. Šobrīd esmu speciāliste teritorijas attīstības jautājumos. Un pamazām vien pa šiem septiņiem gadiem darba ziņā nu jau esmu ar Cesvaini saaugusi, bet Madona joprojām ir mana pilsēta, te ir manas mājas, – atzīst Iveta Raimo. – Svarīgākais darbs līdz šim Cesvainē man ir bijis vidusskolas būvniecības projekta vadība, kas ilga 2 gadus. Gāja diezgan smagi, sākumā daudz ko nezināju. Šobrīd skolā dabaszinātņu projekta ietvaros tiek modernizēti kabineti, tiek īstenots LAD projekts par bibliotēkas un tautas nama rekonstrukciju. Nupat kā atbalstīts bērnudārza energoefektivitātes paaugstināšanas projekts. Man jau pašai arī sirdij tuvāki ir būvniecības projekti, kur var redzēt vizuālo rezultātu. Piemēram, no apmācību projekta tā uzreiz grūti pateikt, cik tas cilvēkiem devis katra izaugsmei, – spriež Iveta.
Bet vakaros mājās Madonā Ivetu gaida sestklasnieks Zigmārs un lielākā meita Sigita, kas mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 10. klasē. – Labi, ka turpat netālu no sporta halles dzīvo mani vecāki. Mamma parasti sarūpē bērniem pēc stundām kaut ko garšīgu, pēc tam viņi dodas uz halli pasportot. Un tad jau arī vakars klāt, kad visi sarodamies mājās, jo arī vīram darbs šobrīd ir Bērzaunē, taču bija laiks, kad viņš strādāja vēl tālāk – Rīgā.
Savukārt vaicāta par ģimenes tradīcijām un svētku svinēšanu, Iveta atklāj, ka decembris ir īpaši bagāts ar svētkiem: – Decembrī mums ir tētim dzimšanas diena, arī Sigitai, tad vēl mūsu kāzu jubileja Ziemassvētkos un, protams, arī paši Ziemassvētki. Jā, šogad paliks jau 17 gadu, kopš esam kopā ar Edmundu. Protams, arī vārdadiena tiek svinēta. Ar mana vārda izvēli bijis diezgan interesanti. Vecāki bija izvēlējušies vārdu Jolanta, bet mājas saimniece (viņa vēlāk mani arī auklēja), kur viņi tolaik īrēja dzīvokli, pārliecinājusi, ka tas nav latvisks vārds, un tā es kļuvu par Ivetu. Man pašai šis vārds tīri labi patīk, lai gan visos laikos, sākot jau ar skolu, vienmēr apkārt ir bijis daudz Ivetu, bet mani tas netraucē.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva