Tuvojoties gada noslēgumam, „Stars" vēlējās uzzināt, kādas izmaiņas piemeklējušas sociālās palīdzības jomu gan administratīvi teritoriālās reformas, gan finansiālās spriedzes iespaidā. Pēdējā laikā arvien biežāk plašsaziņas līdzekļos varam pamanīt informāciju par dažādām labdarības akcijām un sociālā atbalsta programmām, tāpat liels atbalsts pašvaldībām ir valsts nodrošinātā garantētā minimālā ienākuma (GMI) un dzīvokļu pabalsta izmaksa, taču – vai ar pieaugošo pieprasījumu pēc palīdzības sociālie dienesti spēj tikt galā? Lai gan optimisma un uzņēmības sociālajiem darbiniekiem gan pilsētās, gan laukos netrūkst, lielākās problēmas sagādā iedzīvotāju bezcerība, nevēlēšanās risināt problēmas vai to "slīcināšana" alkoholā, atsevišķos gadījumos – speciālistu trūkums, un tamlīdzīgi.
„Esam šeit, lai palīdzētu tikt pāri dzīves melnajiem posmiem"
Dzīve pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas daudzās jomās ir sagādājusi pārbaudījumus. Šķiet, sociālās palīdzības darbiniekiem, kam jau tā jāsaskaras ar pieaugošā bezdarba sekām, grūtības ir dubultojušās. Taču, par spīti sarežģītajai ikdienai, viņi nezaudē ticību, ka nākotne būs labāka un ka visu ir iespējams atrisināt – vajag tikai gribēt.
Varakļānu sociālajā dienestā strādā tā vadītāja Aina Kanča un sociālā darbiniece Evita Caune. Pirmās nedēļas pēc reformas bijušas samērā grūtas, jo septembrī darbu jaunā novada sociālajā dienestā vadītāja uzsākusi viena pati. Aina Kanča atcerējās: – Sākums bija grūts ne tikai tādēļ, ka nācās iepazīt jauno kārtību pēc reformas, bet arī tādēļ, ka ne visi novada iedzīvotāji īsti nepazina mani un es – viņus. Uz Varakļāniem atnācu pirms diviem gadiem un strādāju sociālās palīdzības centrā ar ģimenēm un bērniem. Biju tikko pabeigusi augstskolu un pat nebiju cerējusi, ka šeit varēšu atrast darbu. Divus gadus nostrādāju šajā amatā, tad vadītāja aizgāja dekrētā. Tā nu sanāca, ka septembrī vajadzēja uzņemties sociālā dienesta vadību.
Oktobra otrajā pusē tika rīkots konkurss par sociālās darbinieces vietu, kurā labākā kandidatūra izrādījās Evita Caune. Divatā tikt galā ar visiem pienākumiem esot vieglāk, taču šābrīža grūtības tikai akcentē jau pagātnē sakņojošos nerisinātos jautājumus. Visaktuālākais šobrīd, protams, ir bezdarbs, kas iedzīvotājus ietekmē ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski.
– Novadā apmēram trešdaļa iedzīvotāju ir trūcīgā statusā. Bezdarbs ir licis par sevi manīt – augustā tā līmenis bija 6%, bet pirms kāda pusotra mēneša – jau ap 12%. Pagājušajā mēnesī sociālo palīdzību meklēja 20 ģimeņu, kas iepriekš nav bijušas spiestas spert šādu soli. Man šķiet, uz gada beigām varētu būt lielākais „kritiens", jo daudzās ģimenēs ir atgriezušies bērni ar savām ģimenēm no lielākām pilsētām.
Piemēram, atbrauc meita ar bērniem pie vecākiem uz laukiem cerībā, ka būs vieglāk iztikt, jo pārtikt var no pašu audzētiem kartupeļiem, dārzeņiem, varbūt kāds gotiņu tur. No vienas puses – tā arī ir, taču maksājumi par elektrību, ikdienas precēm pieaug, ja ģimene ir lielāka, bet ienākumi – tādi paši. Ir vēl dažas sasāpējušas problēmas. Mums nav daudz cilvēku ar invaliditāti, kam būtu nepieciešams pārvietoties ratiņkrēslā. Šobrīd tādi ir divi, taču viņiem mājās nav apstākļu, lai varētu regulāri nomazgāties un izmazgāt drēbes. Arī pensionāriem nav pastāvīgas vietas, kur pulcēties, nākas it kā kādam „palikt parādā". Kaut vai televizoru paskatīties, sekot līdzi jaunumiem – ne visiem ir iespēja. Šaubos, ka viņi dekoderu vai jaunu televizoru nākamgad varēs nopirkt, – savas bažas izteica Aina Kanča.
Sociālā dienesta vadītāja ir pārliecināta, ka katrā novadā būtu jābūt pieejamam psihologam vai jāorganizē grupu seansi, konsultācijas kopā ar speciālistiem. Patlaban jāmēro diezgan tāls ceļš uz Rēzekni, lai varētu saņemt psiholoģisku palīdzību, piemēram, bērniem. Tā kā viņus vienus pašus laist nevar un bieži nav pārliecības, ka līdzi aizbraukušie vecāki patiešām izkāps vajadzīgajā pieturā, turp jādodas arī sociālajam darbiniekam. Lai gan vizītes pie psihologa šādos gadījumos ir par brīvu, ir patērēts gan laiks, gan līdzekļi, mērojot ceļu. Ņemot vērā šos aspektus, par tādiem pašiem līdzekļiem, iespējams, varētu algot psihologu kaut vai pāris pieņemšanas reizēm nedēļā. Problēmas ir arī vientuļajiem pensionāriem. Sociālā darbiniece Evita Caune skaidroja: – Šobrīd Varakļānu novadā pat vairs nekursē autoveikals, kas iepriekš bija liels atspaids no centra nostāk dzīvojošiem. Piemēram, vietā, kur dzīvoju es, desmit kilometru attālumā no Varakļāniem, man kaimiņos lielākoties ir ap 80 gadu vecas tantiņas. Ja viņām ir jāveic pieci kilometri kājām, lai tiktu uz autobusu (un atpakaļ), kas aizvedīs uz veikalu, tas nav prātam aptverams. Turklāt jārēķinās arī ar smagajiem pirkumiem, ja grib sagādāt miltus, cukuru, maizi. Arī aprūpētājs, ja ir bez mašīnas, ir tikai cilvēks un nevar to visu iznēsāt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.12.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto