Ar ezerzemi Latgali mūsu reģions tā īsti līdzināties nevar, taču ezeru un upju ziņā arī nekādi tukšinieki neesam. Ir gan liela daļa no milzīgā Lubāna. Kaķīša, Līdēres, Liezēres, Kāla un daudzi citi lieli un mazi ezeri. Tāpat upju zilās artērijas gan atdzīvina ainavu, gan ļauj ne tikai vizināties ar laivām, bet arī noķert kādu zivi.
Pēdējo gadu desmitu mainībās mainījusies arī daudzu ūdenstilpju piederība un attiecīgi arī likumdošana. Daudzi mazie ezeriņi sakarā ar zemes īpašumu atgūšanu arī ir kļuvuši privātīpašums, līdz ar to ūdenssporta un makšķerēšanas apritē iekļaujas tikai ar īpašnieka atļauju. Valstī vairāk nekā četrdesmit ezeriem ir licencētu sporta zvejas ezeru statuss, tanī skaitā arī mūsu reģiona, un ne tikai, es saku – arī visas Latvijas ezeru skaistulim – Kāla ezeram, ar kuru saistībā arī turpmākais stāsts.
Kā jau esam rakstījuši, vestēnieši savam lielajam ezeram Kālam ir izveidojuši ezera padomi, kas nu jau krietnus gadus darbojas rokrokā ar Vestienas (tagad) pagasta pārvaldi. Lai dziļāk apjaustu, kā ūdeņu apsaimniekošanas lietas norit valsts mērogā, tātad gūtu jaunas idejas un dalītos ar savām, aizvadītajā nedēļā Latvijas Vides aizsardzības fonda projekta ietvaros Vestienas pagasta pārvalde un biedrība "Kāla ezera padome" rīkoja konferenci, lai spriestu par ūdens bioloģiskās daudzveidības izmantošanu, aizsardzību un saglabāšanu.
Uz konferenci ar visai plašo programmu SIA "Lido" tūrisma un atpūtas kompleksā "Kalna Dzīšļos" pulcējās ap pusotra simta interesentu no visas valsts. Te bija pārstāvētas pagastu pārvaldes, makšķernieku cunftes, kā arī dažādu ūdenstilpju īpašnieki un apsaimniekotāji.
Ar plašu redzējuma izklāstu, skarot tiesību un pienākumu jautājumus attiecībā uz ūdens resursu, zivju krājumu izmantošanu un pavairošanu, iespējas šim mērķim gūt līdzekļus, uzstājās Latvijas Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš.
Biologs, mušiņmakšķerēšanas instruktors Reinis Rutkis vēstīja par makšķerēšanas tūrismu pasaulē. Attieksmē pret konferencē apskatāmajiem jautājumiem viņa domas pilnībā sakrita ar Normunda Riekstiņa nostādnēm, īpaši uzsverot licencētās makšķerēšanas nozīmi zivju resursu saglabāšanā.
Pie zivju resursu saglabāšanas, dabiski, pieskaitāma to pavairošana, atjaunināšana, izmantojot zivaudzētavu pakalpojumu, par ko runāja arī šīs nozares speciālisti. Paralēli tam visam arvien aktuāla ir ūdenstilpju apsardzība pret maliķiem. Diemžēl, arvien patiešām smags jautājums ir pašu makšķernieku uzvedība vai, pareizāk, tieši neuzvedība pie ūdeņiem, atstājot ezeru un upju krastos visu, kas lieks. Īsi sakot, piemēslojot vidi.
Protams, neviens, rīkojot šādu konferenci, nav cerējis novest pie kopsaucēja daudzos un dažādos ar ūdeņiem un zivīm saistītos jautājumus. Gan runājot par nomu, licencēm un to lielumu naudas izteiksmē, gan vēl un vēl… Taču ar idejām ir apmainījušies. Kādas guvušas lielāku piekrišanu, kādas ne. Var teikt, tā kā vēl nav aizsalis zilais Kāla klaids, konferences viļņos mestās domas ar vestēniešu redzējumu iešūpotas arī citos ūdeņos.
Konferences norisē nedaudz ieskatījās un fotografēja OĻĢERTS SKUJA