(Sākums 21. novembra laikrakstā)
Mūsu ceļš tālāk ved uz Bunyori ezeru. Banānu birzs malā sapulcējies bariņš ļaužu ar dažāda tilpuma plastmasas traukiem. Izrādās, ka tā ir dzeramā ūdens ņemšanas vieta, tālāk šo ūdeni uz savām mājām iedzīvotāji transportē, gan vedot ar riteņiem, gan nesot uz galvas. Ugandā dzeramā ūdens problēma ir milzīga, vairākumam iedzīvotāju tas sasniedzams lielā attālumā. Par mums ir parūpējies pavadonis Asio, kā busiņā vienmēr atrodamas minerālūdens pudeles.
Iepazīstam ugandiešu ikdienu
Ritenis šajā valstī ir unikāls transporta līdzeklis. Pilsētās to lieto kā taksometru, laukos tas ir kā vieglā automašīna, kur ar vienu velosipēdu pārvietojas visa ģimene. Tas tiek izmantots arī kā smagā automašīna, lai pārvietotu visneiedomājamākās preces, un ir arī ritenis drēbju veikals. To ne tikai min, bet reizēm riteni pret kalnu stumj pat trīs cilvēki.
Ir svētdiena, un Mikum rodas laba ideja apmeklēt baznīcu. Piestājam pie nelielas mūrētas ķieģeļu ēkas lauka malā. Par to, ka tā ir baznīca, liecina izmūrēts krusts ēkas fasādē. Mūsu pavadonis aiziet aprunāties ar kopienas vecāko, vai mēs drīkstam piedalīties dievkalpojumā. Tiekam laipni lūgti baznīcā. Mācītājs baltā apmetnī aizrautīgi lasa sprediķi un žestikulē, brīžiem viņš to dara no kanceles, bet brīžiem – staigājot starp klausītājiem. Dievkalpojums ir labi apmeklēts, vismaz 100 draudzes locekļu. Uz vienkāršiem soliņiem sēž gan sievietes, gan vīrieši, uz grīdas sasēdušies bērni. Baznīcēni ir saģērbušies tīrās svētku drēbēs, arī turpmākajā ceļojumā mani pārsteidz ugandiešu sakoptība svētdienās, jo tā neiederas piekvēpušās māla mājelēs. Es savā ierastajā dzīvē esmu zaudējis šo svētdienas svinīgumu un vēlēšanos to apliecināt ar apstāšanos un ieskatīšanos sevī. Tā ir tāda laba lieta, nāksies atjaunot.
Dievkalpojums turpinās. Mūsu ierašanās baznīcā izraisa lielu interesi dievkalpojuma apmeklētājos. Lielākā daļa vairs neskatās uz mācītāju, bet gan uz mums. Mācītājs sāk dziedāt ritmisku dziesmu, pārējie viņam pievienojas, dziedot un sitot plaukstas. Vienā brīdī baznīcā sāk dejot paveca sieviete, viņai pievienojas mācītājs. Arī pārējie sāk kustēties dziesmas ritmā, sākas baigi labais tusiņš. Kopienas vecākais aicina Kasparu iznākt draudzes priekšā un pastāstīt par mums, kas mēs tādi un no kurienes. Mums jāpiereģistrējas neizprotamā žurnālā, pasniedzam nelielas dāvanas un dodamies tālāk.
Mirdz saule, debesīs balti gubu mākoņi, gar busiņa logiem slīd pauguraina ainava. Pārsteidz gar ceļa malu ejošās sievietes, kas uz galvas nes visdažādākās preces. Viņu gaita ir ļoti stalta, mūsu meitenēm būtu, ko no viņām pamācīties. Nesamais priekšmets tiek novietots nevis uz galvas, bet uz paliktņa, kas nopīts no banānu mizām. Tas kalpo kā amortizators.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 05.12.2009.
Autors: ARVĪDS APFELBAUMS