30. novembrī gandrīz 70 zemnieku saimniecību īpašnieku un lopkopības interesentu sapulcējās Vestienas pagasta "Gretēs", lai iepazītos ar pieredzi gaļas liellopu audzēšanā z/s "Lauri". Nu jau vairākus gadus šeit var redzēt Latvijā vēl maz pazīstamo galoveju šķirni.
Vestienas "Gretēs"
Valsts Lauku tīkla semināru "Vietējo resursu dažādošana gaļas liellopu audzēšanas saimniecībā "Lauri" Vestienas pagastā" rīkoja Viduslatvijas Lauku attīstības birojs. Tas bija šogad beidzamais, desmitais, seminārs, kas rīkots mūsu reģiona lauku saimniecībās. Par gaļas liellopu turēšanu interesējās saimnieki ne tikai no Madonas, Ērgļu novada, bet arī no Taurenes, Jaunjelgavas, Preiļu, Aizkraukles, Balvu un Gulbenes novada zemnieku saimniecībām.
Ievadā, sapulcējoties Vestienas pagasta "Gretēs", kur dzīvo Jāņa un Birutas Nebaru ģimene, Viduslatvijas Lauku attīstības biroja speciāliste Anita Briška, uzrunājot lauku saimniekus, uzsvēra, ka tas ir bezmaksas seminārs, kur var smelties pieredzi un noderīgas zināšanas. – Laikā, kad zeme atpūšas, zemnieki ir ļoti aktīvi un vēlas piedalīties izglītojošos pasākumos, un semināri saimniecībās ir ļoti saistoši.
Par atrašanos Vestienas augstākajā vietā – Vestienas "cepurē" – atgādināja Vestienas pagasta pārvaldes informācijas centra konsultante Vita Eizentāle. – Vestienā ir 22 ezeri, 8 viesu nami, daudz atpūtas vietu, pamatnozare ir tūrisms, bet ir uzņēmīgi cilvēki, kas strādā arī gaļas lopkopībā.
Ar z/s "Lauri" bioloģiskās saimniekošanas pieredzi, izvēloties turēt zīdītājgovis, iepazīstināja Biruta Nebare.
Jānim – ozols, Birutai – liepa
Biruta Nebare: – Mūsu mājas sauc "Gretes", te ir dzimis latviešu pirmais botāniķis Jānis Ilsters, graviņā viņam ir uzstādīta piemiņas zīme, ko mēs saglabājam un kopjam. Pati esmu mežsaimniece, arī vīrs Jānis ir mežsaimnieks. Kā mēs šeit nokļuvām? Tas atkal ir liktenis vai Dieva pirksts. Zīmīgi, ka "Gretēs" savulaik iestādīts ozols un liepa, kas aug Jānim un Birutai Ilsteriem. Tā ir sagadījies, ka šie koki atkal ir sagaidījuši gan Birutu, gan Jāni. Kādreiz dzīvojām mežniecības mājā, kam uzradās saimniece. Ģimenei ar četriem bērniem liela klīšana apkārt nebija ieplānota. 80. gadu beigās, kad bija iespēja tikt pie zemes un veidojās Breša saimniecības, bijām vieni no tiem, kas šo iespēju izmantoja. Sākumā bija iecere ņemt tikai dažus hektārus, jo mums bija sava saimniecība – slaucām govis, piekopām truškopību, cūkkopību. Tolaik agronoms Ēriks Veibs ieteica ņemt visu kalnu, ja reiz ir doma saimniekot laukos.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.12.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto