Noslēdzot materiālu ciklu par viesošanos Īrijā, jāpieskaras arī tādiem mūsdienās sāpīgiem jautājumiem kā ekonomika, izaugsme un nodarbinātība. Dažos līmeņos situāciju Latvijā var salīdzināt ar Īrijas kritienu no „ķeltu tīģera" augstumiem, arī mēs savulaik dzīvojām „trekno gadu" leiputrijā.
Taču citā ziņā esam nedaudz atšķirīgās pozīcijās, ja skatāmies uz, piemēram, Lisabonas stratēģijas ieviešanu. Tā būtu devusi samērā lielu nozīmi finanšu krīzes mazināšanā, ja Latvija tai būtu pievērsusies ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.
Pirms deviņiem gadiem Eiropas Savienības (ES) valstu un valdību vadītāji vienojās, ka līdz 2010. gadam ES jākļūst par dinamiskāko un konkurētspējīgāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Šo vienošanos nosauca par Lisabonas stratēģiju izaugsmei un darbavietām. Kamēr dažas valstis, kā Īrija un Somija, jau sākotnēji centās izpildīt stratēģijas izvirzītos soļus (uzlabojot izglītības jomu un kvalifikāciju, investējot izpētē, attīstībā un inovācijās, samazinot birokrātiskos šķēršļus uzņēmējdarbības veicināšanai), kopējā ES attieksme stratēģijas ieviešanā bija gausa un kopumā neproduktīva. Tāpēc 2005. gadā tika sašaurināts stratēģijas mērķu loks un nolemts koncentrēties uz svarīgāko – ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. Piemēram, nodrošinot darbu arvien vairāk cilvēkiem, mēs varam risināt demogrāfisko izmaiņu radītās sekas, jo iedzīvotāju novecošana nozīmē augstākas pensiju un veselības aprūpes izmaksas, un tās jāfinansē ar nodokļiem un ieguldījumiem, ko dod strādājošie iedzīvotāji un uzņēmumi, kā vēstīts ES komisijas pārstāvniecības Latvijā informatīvajā materiālā par Lisabonas stratēģiju.
Tieši krīzes laikā
Virspusēji raugoties, varētu šķist, ka tagad, ekonomiski grūtajā situācijā Briseles prasību ievērošana ir mazsvarīgākais, taču speciālisti uzskata – sabiedrība, tai skaitā arī Latvijas, ir pieradusi patērēt vairāk, nekā ar savu produktivitāti spēj nopelnīt. Tā kā iepriekšējos gados dzīve ES dalībvalstīs bijusi laba, iedzīvotāji nav steigušies ar Lisabonas stratēģijā paredzēto reformu īstenošanu. Tāpēc joprojām teju vai puse no ES atbalsta tiek tērēts lauku ainavas un lauksaimniecības atbalstam, kamēr ekonomiskie un politiskie konkurenti steidz ieguldīt inovācijās un tehnoloģiju attīstībā. Pēc ekonomiskās krīzes ASV un Ķīna varētu atkopties ātrāk nekā ES, kas mazinātu šī spēlētāja lomu globālajā ekonomikā. Mazāka ES konkurētspēja nozīmē arī sliktāku dzīvi Latvijai. Turklāt krīze labāk kā jebkad parādījusi valstu ciešo sasaisti, ekonomisko atkarību citai no citas, tāpēc tagad vienota stratēģijas īstenošana varētu būt tieši laikā. Lisabonas stratēģiju varētu salīdzināt ar teicienu „Viens par visiem un visi par vienu", jo tās mērķis ir modernas labklājības sabiedrības radīšana. Tā kā labklājība vienā dalībvalstī veicina labklājību citās un otrādi – lēna attīstība vienā valstī samazina attīstību citās, jābūt vienotai rīcībai un mērķiem ekonomikas uzlabošanā. To varētu veicināt efektīvs iekšējais tirgus, pareiza politika ārējam tirgum, ES konkurences likuma papildināšana un ieviešana, mērķtiecīgas Eiropas pētniecības programmas, ES strukturālo un Kohēzijas fondu efektīva izmantošana un ES vides politikas piemērošana.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 01.12.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
AUTORES foto