29. novembra vakarā LNT kanālā tiks demonstrēts šova „Dziedošās ģimenes" pusfināls, kurā par iespēju tikties finālā cīnīsies Vītolu, Eriņu un Riču ģimenes.
Tiem, kas līdz šim šovā „Koru kari 2" fanoja tikai par koriem, ir laiks pieslēgties un, koncentrējot uzmanību un maksimālu atbalstu, palīdzēt uzvaru kaldināt arī Vītolu ģimenei.
– Mēs svētdien dziedāsim tēta dziesmu, – laikrakstam atklāja Kalvis Vītols. – Beidzot mums atkal ir tāda iespēja, jo ir brīva izvēle, un mēs esam gatavi izmantot to, lai parādītu kādu no viņa dziesmām. Tā būs dziesma „Pa kādu zelta pavedienu", kas ir ļoti mīļa visai ģimenei, jo ar to tikām uz lielās skatuves. Tā ir pirmā dziesma, ko dziedājām rajona „Spietā" – sen, sen, pirms piecpadsmit gadiem Madonā. Būsim seši, nepiedalīsies māsa Irbe, jo viņa ir Skotijā. Par laimi, Irbe darbā ir dabūjusi brīvu un nopirkusi biļeti braucienam uz šova noslēguma pasākumu, tā ka 6. decembrī viņa tiešraidē būs kopā ar mums visiem. Otra dziesma, ko izpildīsim svētdienas vakarā, varētu būt grupas „Metallica" dziesma, kurai cītīgi trenējos. Dziedāsim grupas „Metallica" kompozīciju „Nothing Else Matters" jeb tulkojumā – „Nekas cits nav svarīgs".
Taujāts, kāpēc pagājušajā pārraidē nepiedalījās tētis Jānis, Kalvis teica: – Viņam bija citi darbi, bija vairāki apstākļi, kāpēc tā sanāca. Ar veselību gan tam nav sakara, šai ziņā viss ir kārtībā. 22. novembrī visu atbildību bija iespēja pārņemt mums. Kad šovā ir tētis, atbildības nasta izlīdzinās, iepriekšējā raidījumā tā vairāk gūlās uz mums. Jauki, ka izturējām un tikām tālāk.
Uz jautājumu, ko šovs devis Kalvim, kādas emocijas tas atnesis, jaunietis atbildēja: – Ļoti daudz devis un arī prasījis. Tas ir dīvains laiks, jo esam izsisti no visa pārējā, no visiem citiem darbiem. Pats neesmu bijis uz skolu – mācos Vecpiebalgas vakara vidusskolā, un nav bijis laika to apmeklēt. Vienmēr ir dziedāts, bet tik intensīvi to neesmu darījis nekad. Mums ir arī vokālās nodarbības, šad un tad šovā ko tādu organizatori piedāvā, un tad stundas pie vokālās pedagoģes Baibas Paozolas aizrit brīnišķīgā sadarbībā. Kalvis neslēpa, ka dziedāt viņam ir iepaticies aizvien vairāk. Taujāts par nākotnes profesiju, viņš atzina: – Gribu daudz ko apgūt, bet, ar ko varētu profesionāli nodarboties, vēl īsti nezinu. Ir bijusi doma strādāt par skaņu inženieri vai skaņu režisoru – vienmēr tas paticis, turklāt pusgadu mācījos Rīgas 100. vidusskolas mūzikas nodaļā, kur bija skaņu režijas pulciņš. Tagad skolu sakarā ar krīzi taisīs ciet, bet es vēl paguvu nedaudz pamācīties, tur iesāku apgūt arī ģitārspēli.
Šobrīd Vītolu ģimene steidz studijā pabeigt diska rakstīšanu, jācer, ka uz Ziemassvētkiem tas būs pieejams. – Ja viss notiks, kā plānots, ja izdevējiem viss sanāks laicīgi, disks iznāks pirms Ziemassvētkiem, – apstiprināja Kalvis.
Vaicāts par to, ko saka intuīcija par šova noslēgumu, puisis iesaucās: – Ak, dievs, mēs jau esam tik tālu tikuši, ka man bail pat domāt. Par uzvaru šovā nekad arī nedomājam, vienkārši aizejam un nodziedam bez ambīcijām.
Vai esmu sajutis, ka klausītājiem mūsu priekšnesumi patīk? – pārvaicāja Kalvis. – Protams, un tas ir vienīgais, kas ļauj nesabrukt zem visa tā sloga, zem emocionālās spriedzes, kāda līdz šim ir bijusi. Kad dzirdi un jūti, ka klausītājiem patīk, ar prieku var turpināt viņus atkal pārsteigt.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no šova arhīva