Valsts svētku priekšvakarā – 17. novembrī – ar Atzinības krusta Mazo sevišķās pakāpes goda zīmi tika apbalvota ilggadējā VAS „Latvijas Pasts" Vidzemes reģiona Madonas reģionālās nodaļas pasta operatore Ilga Krūmiņa.
Raksturojot savas izjūtas, uzzinot par apbalvojumu, Ilga Krūmiņa neslēpa, ka pārsteigums bijis ļoti liels.
– Vēstuli no Valsts prezidenta kancelejas saņēmu oktobrī un biju ļoti pārsteigta. Sākumā domāju, ka tā nav adresēta man, jo Madonā dzīvo vēl viena Ilga Krūmiņa, taču, izlasot adresi un vēstules saturu, sapratu, ka man tiek piešķirts valsts apbalvojums. Esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kas mani tam izvirzīja. Tiesa, kas tie bija, es vēl neesmu uzzinājusi, un arī apbalvojuma pasniedzēji šo informāciju neatklāj. Esmu pārsteigta un reizē gandarīta, ka mans darbs ir tik augstu novērtēts. 17. novembrī, sakot pateicības vārdus, arī pieminēju, ka šis ir pirmais valsts apbalvojums, ko saņem kāds no pasta darbiniekiem, līdz ar to arī mans gandarījums ir lielāks, jo tiek novērtēts ne tikai mans, bet arī visa Latvijas pasta darbs, – norādīja Ilga Krūmiņa.
Pasts viņas mūžā ir pirmā un vienīgā darbavieta. 19. decembrī apritēs 51 pastā aizvadīts darba mūža gads. Šajā laikā ir nācies iejusties teju vai visos iestādes amatos, sākot no pastnieka un beidzot ar vadītāju.
– Laikam jau pastā mani saistīja tas precīzais, akurātais darbs, kas te ir jāveic. Uz pastu aizgāju tādēļ, ka mammas brālis strādāja Gulbenes pasta nodaļā, viņš bija kontrolieris, kam nācās braukt pa visu republiku. Kādā ģimenes saietā viņš ieminējās, ka arī es varētu strādāt pastā. Bērnībā diezgan spēcīgi biju nosvērusies uz domu, ka pēc pamatskolas beigšanas iešu mācīties piensaimniecības tehnikumā, taču mamma atrunāja, teica „ko tu, maza meitene, tur iesāksi?". Beigās pabeidzu vidusskolu un uzreiz pēc tam sāku strādāt pastā, – pastāstīja Ilga Krūmiņa.
Piecdesmit gados pasts, tāpat kā daudzas citas iestādes un lietas, kopumā ir piedzīvojis ievērojamas izmaiņas. Ilga Krūmiņa atzina, ka agrāk pastnieku somas bijušas daudz smagākas, jo avīžu tajās bijis vairāk, taču viņas novērojumi attiecībā uz vēstulēm gan kādu, iespējams, pārsteigs. Par spīti modernajām tehnoloģijām vēstuļu tagad tiek sūtīts vairāk nekā pirms daudziem gadiem. Pasta darbs ir arī vairāk mehanizēts, un lauku iedzīvotājiem pasts tiek piegādāts ar automašīnām. Tiesa, par spīti modernizācijai pastnieka darbs šobrīd jau ir saistīts ar lielākiem riskiem nekā agrāk. Līdz ar pensiju piegādi uz mājām ir palielinājušies draudi pastniekam, un arī problēma ar suņiem joprojām ir aktuāla. Nesen bijis gadījums, kad suņa saimnieks pat zvanījis uz pastu, pieprasot atlaist pastnieci, jo tā atļāvusies sunim uzpūst asaru gāzi, taču suņu uzbrukumi pastniekiem nav reta parādība.
Pasta darbinieku domas pašlaik arī nodarbina neskaidrība, kas saistīta ar iestādes nākotni. Skaidrības nav par iestādes vadību, un arī reģionālā pasta nodaļa šobrīd dzīvo bez tāda īsta priekšnieka. Līdzīgi kā citas iestādes arī „Latvijas Pastu" un tā nodaļas ir skāruši algu un štatu samazinājumi. No tiem darbiniekiem, kas agrāk apdzīvoja plašo Madonas pasta nodaļas ēku, palikuši ir ne pārāk daudzi. Šo darbinieku vidū ir arī Ilga Krūmiņa, kas patlaban pilda operatora pienākumus. Vaicāta, vai visā darbības laikā viņai nav bijusi vēlme izmēģināt kādu citu darbu, viņa atbildēja noliedzoši.
– Man darbs pastā ir sirdslieta. Ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. No darba es nebīstos, jo šajos gados esmu izmēģinājusi dažādus pasta darbinieka pienākumus, taču šķiet, ka ārpus pasta nekur citur es pat lāgā neprastu strādāt, – pastu par savu vienīgo darbavietu joprojām uzskata Ilga Krūmiņa.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
TOMA KALNIŅA foto