Jau vairākas nedēļas, pat mēnešus visai sabiedrībai ir iespēja pastarpināti sekot līdzi traģikomiskajai izrādei, ko sauc „Kā mēs veidojam 2010. gada valsts budžetu". Traģēdijas tajā ir ļoti daudz, taču par komisko pusi gādā atsevišķu „aktieru" uzvedība un viņu teiktie teksti.
Protams, retais sabiedrībā, pašus budžeta veidotājus ieskaitot, vēlas, lai process notiktu tā, kā tas notiek. Ar ko tad nākamā gada budžeta pieņemšana tik ļoti atšķiras no citām reizēm? Mums ir nācies piedzīvot grūtībās dzimušus bezdeficīta budžetus, dāsnus budžetus ar deficītu, trekno gadu budžetus un bada laiku budžetus. Ar ko šis izceļas pārējo vidū? Manuprāt, ar to, ka 2010. gada budžets ir radies panikas apstākļos. Panikas, ko radījusi pašu neprasme vai nevarēšana izšķirties par soļiem, kurus nepieciešams spert, vai arī apjausma, ka visi gājieni novedīs pie smaga vai vēl smagāka zaudējuma.
Apjukums
Visos iepriekšējos gados bija vairāk vai mazāk skaidra vīzija, kā rīkoties, ko darīt, bet šoreiz tās pietrūkst. Varam kritizēt visas iepriekšējās valdības par nepārdomātiem lēmumiem, savu ekonomisko interešu stutēšanu utt., u. t. jpr., taču nekad līdz šim tik atklāti nav bijusi redzama valdības bezspēcība un naivā mulsumā savilktā seja, kas skaidrāk par vārdiem pauž – „mēs nezinām, ko darīt". Ja arī kāds vēl ticēja, ka kritiens ekonomiskajā bezdibenī ir kontrolēts, šobrīd jau ir situsi apjausmas stunda, ka kritiens ir ļoti brīvs. Ekonomika neatveseļojas, un šaubos, vai arī nākamā gada budžets tādā formā, kādā tas šobrīd ir, palīdzēs tai atveseļoties, jo praktiska atbalsta uzņēmējdarbībai, no kuras arī nāk lielākais pienesums valsts budžetā, tikpat kā nav, vienīgi smagāka nodokļu nasta. Pag, es samelojos. Valdībai tomēr ir viens dzelžains princips, pie kā tā budžeta veidošanā pieturas, proti, izdevumu samazināšana. Šī pasākuma sekas mēs jau izjūtam un nākamajā gadā izjutīsim vēl smagāk. Diemžēl šīs izdevumu samazināšanas akcijas vairāk atgādina nemākulīgu mediķu ņemšanos ap pacientu. Ārstu konsīlijs ir uzstādījis diagnozi un aptuvenās ārstēšanas vadlīnijas, savukārt mediķi amatieri, traktēdami katrs pa savam, ņemas dot zāles un graizīt pacientu, kā vien tiem ienāk prātā. Slimie audi tiek izoperēti kopā ar veselajiem, bet to zāļu efektu, kuras varētu iedarboties pozitīvi, nomāc citu zāļu blaknes. Šādas eksperimentēšanas rezultātā pacients kļūst aizvien švakāks, bet mediķu idejas un rīcība – aizvien haotiskāka un pārdrošāka. Varbūt šī analoģija kādam šķiet par skarbu, taču valdības darbošanās ap budžetu un ekonomikas atveseļošanas un sildīšanas pasākumiem man galvā uzbūra tieši šādu ainu. Protams, ne jau šī valdība ir atbildīga par to, ka pārsprāga treknajos gados samilzušais ekonomikas burbulis, radot smagu krīzi ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču šīs valdības atbildība ir pieņemt saprātīgus, uz ilgtermiņa attīstību, nē, šobrīd jau uz nācijas fizisku izdzīvošanu virzītus lēmumus. Un es redzu, ka tā to nespēj. Valdība taustās, maldās, klausās, līdz galam neieklausoties. Valdībai nav skaidra rīcības plāna, katrā ziņā ne tāda, kura dzīvotspējai tā pati līdz galam noticētu.
Simboli
Sabiedrība daudz ko uztver caur simboliem. 2010. gada budžetam bija jābūt cerības budžetam, taču tam vairāk ir nolemtības piegarša. Un tā ir veidojusies ilgākā laika periodā, sākot jau ar neskaidrībām par to, cik tad galu galā lielam samazinājumam tajā ir jābūt, un beidzot ar konkrētiem pasākumiem, kas ļaus samazināt izdevumus un palielināt ieņēmumus. Arī šajā gadījumā sabiedrība mazāk uzmanības pievērsa cipariem, bet vairāk valdības attieksmi nolasīja simbolos. Riņķa dancis ap progresīvo nekustamā īpašuma nodokli un progresīvo ienākuma nodokli. Tas, kādus argumentus izmantoja, uzstājoties par vai pret šādiem nodokļiem un to likmēm, sabiedrībai simbolizēja politiķu attieksmi pret valsti un tās iedzīvotājiem. Diemžēl vairums valdības pārstāvju un politiķu kopumā nespēj sabiedrību uztvert ārpus statistikas tabulām un budžeta skaitļu ailēm. Daudzi no viņiem neizjūt, ka grieziens aprēķinos bieži vien ir arī reāls grieziens konkrētu cilvēku dzīvē. Un tie nav tikai ātru naudu un labu dzīvi kārojušie, kas trekno gadu laikā pieņēma netālredzīgus lēmumus. Vairumā gadījumu tās ir ģimenes, kas trekni dzīvot tā arī nedabūja un droši vien vairs nedabūs. „Prieks", ka griezienu vismaz neizjūt tā veicēji.
Simbolus cilvēks parasti uztver ar zemapziņu, un nereti tā diezgan spēcīgi signalizē apziņai, ka kaut kas nav kārtībā.
Slieksnis
Cilvēks spēj pieņemt, pieciest un pārciest daudz ko. Ar daudz ko viņš var arī samierināties, no daudz kā atteikties. Taču – pastāvot nosacījumam, ka tam visam ir kāda jēga vai mērķis, kuru nepieciešams vai iespējams sasniegt. Diemžēl, aizvien vairāk cilvēku zaudē ticību un cerību, ka pie apvāršņa ir pozitīvas pārmaiņas. Liela daļa savu attieksmi demonstrē, pametot šo valsti, labākajā gadījumā – vieni paši, bet sliktākajā – ņemot līdzi ģimenes locekļus, un tas nozīmē to, ka aizceļošana var būt arī neatgriezenisks process. Aizbrauc tie, kuri spēj strādāt un vēlas to darīt. Tie, kam būtu jāpalīdz valstij pacelties. Diemžēl politiķi šo nacionāla mēroga traģēdiju neievēro vai izliekas neievērojam, jo viņiem nav līdzekļu vai argumentu, ar ko šos cilvēkus apturēt. Patriotisma uzplūdā kāds atminēsies spārnoto ASV prezidenta Džona Kenedija teicienu par mūsu došanu valstij, nevis valsts došanu mums, taču ir jāapzinās tā robeža, līdz kurai teiciens vēl ir racionāls. Nupat, šķiet, ir pienācis tas brīdis, kad došana valstij jau robežojas ar cilvēka instinktu uz pašsaglabāšanos. Un valstij ko tādu prasīt no saviem iedzīvotājiem ir netaisni.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS