– Vārdu mamma izdomāja, tāpēc ka tajā laikā tas bijis moderns. Sākumā gan bijusi doma par Andri vai Andreju, jo vectēvs bija Andrejs, bet labi vien, ka tā, citādi, atceries, vienubrīd mūsu klasē bija trīs Andri – es būtu bijis ceturtais… – šonedēļ uzrunāts vārdadienas slejai, ar smaidu atceras VAS „Latvijas valsts ceļi" Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes direktors ALDIS LĀCIS, ar ko savulaik 11 gadu mācījāmies vienā klasē Madonas 1. vidusskolā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas Aldis studēja Politehniskajā institūtā. – Jau no mazotnes braukāju tēvam, kas strādāja par šoferi 10. ceļu remonta un būvniecības pārvaldē, līdzi uz objektiem. Līdz ar to man tā ceļinieku lieta jau kopš bērnības bija puslīdz skaidra. Vidusskolu beidzot, gan bija vēl kādi citi sapņi, tomēr paliku pie autoceļiem. Esmu inženieris celtnieks un nekur no savas profesijas prom neesmu aizgājis. Tā kā studiju laikā satiku savu dzīvesbiedri Sintiju, pēc institūta beigšanas mums vajadzēja „divvietīgo" norīkojumu. Izvēle bija maza – Aizpute vai Aloja. Palikām pie Alojas, un mana pirmā darbavieta bija Limbažu 19. CRBP, biju meistars Alojas iecirknī. Tad sekoja divi gadi padomju armijā desantniekos, bet arī tajā laikā es pamanījos kādu ceļu uzbūvēt. Pēc atgriešanās līdz lielo pārmaiņu sākumam strādāju Limbažu 19. CRBP par galveno inženieri, tad dibināju ceļu būves firmu „Limbažu ceļi", kur nostrādāju līdz 1997. gadam, kad saņēmu uzaicinājumu uzņemties autoceļu uzturēšanu valsts mērogā – kļūt par Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktoru Latvijas autoceļu direkcijas sastāvā. To arī daru šobrīd. Vienīgi ceļu uzturēšanai klāt nākusi arī pārvaldīšana, mainījusies arī organizācija, – īsos vārdos savu darba biogrāfiju pārstāsta Aldis.
Bet kā tad ar Madonu? – Uz Madonu sanāk braukt ne tikai darba darīšanās, te joprojām dzīvo mana mamma. Šajā pusē dzīvo un strādā arī brālis Edgars. Un varu droši apgalvot – es esmu un palikšu madonietis, lai gan pamata dzīvesvieta man ir Limbažos, kur esmu uzcēlis savu ģimenes māju, bet Madonas apkārtnes daba ir īpaša, ar ko esmu „saindējies" jau no bērnības. Nu vajag man to Gaiziņkalnu, vajag man to Aronu, savu reizi – tuvējās apkārtnes ezerus… Smejos, ka esmu tāds amatieris aktīvists, man patīk fiziskās aktivitātes ar nemotorizētiem pārvietošanās līdzekļiem – laivām, vējdēli, velosipēdu. Un, protams, kopā ar ģimeni. Meitas gan jau izaugušas, man jau ir trīs mazdēli, un ģimene man ir bijusi svarīga vienmēr.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto