Pagājušajā nedēļā visi lielākie pasaules plašsaziņas līdzekļi bija pievērsuši uzmanību Berlīnes mūra krišanas divdesmitgadei. Daudzi televīzijas korespondenti nostalģiski atminējās, ko darījuši zīmīgajās novembra dienās, citi salīdzināja 20 gadu vecos sižetus (un sevi tajos) ar pašreizējo situāciju.
Berlīnes mūra krišanas gadadienai nav tikai sentimentāla, nostalģiska nozīme. Tāpat kā mūra uzcelšana 1961. gadā arī tā nojaukšana nes sevī spēcīgu pēckara (Otrā pasaules kara) un aukstā kara simbolu apkopojumu. Un to nevar nenovērtēt. Mūris bija simbols dalītai vienotai teritorijai, dalītai valstij, dalītai nācijai. Berlīnes mūris iezīmēja arī simbolisku robežšķirtni starp divām konkurējošām ideoloģijām un pasaules uzskatiem.
Sagrūstot maina pasauli
Mūra uzcelšana un pastāvēšana iezīmēja visus šos dalījumus, bet tā nojaukšanas nozīme bija gluži pretēja – apvienošana. Valsts un tauta apvienojās, viena ideoloģija un uzskatu sistēma guva virsroku pār otru, un kaut kas nozīmīgs pārstāja eksistēt – globāla konflikta draudi. Vismaz tā šķita 1989. gada beigās un 90. gadu sākumā, bet vai šo pozitīvo „rozā" skatījumu un pirmā mirkļa eiforiju nav nomainījušas patiesās situācijas apzināšanās paģiras. Mūris ir sagruvis, taču problēmas, kaut arī nomainījušas savu seju, turpina pastāvēt. Par spīti Austrumvācijas teritorijā iepumpētajiem doičmarku un vēlāk eiro miljardiem ekonomiskā nevienlīdzība starp abām apvienotās Vācijas daļām joprojām ir ievērojama. Kaut arī nācija ir atkalapvienojusies, atšķirības starp austrumvāciešiem un rietumniekiem saglabājas, un tās ir ļoti daudzos līmeņos. Aptuveni puse austrumvāciešu uzskata, ka dzīve pēc mūra sagraušanas ir uzlabojusies. Šajā sabiedrības daļā joprojām ir manāms sentiments pēc aizgājušajiem laikiem. Arī rietumvācieši daudzās aptaujās ne pārāk cildinoši izsakās par tautiešiem, raksturojot tos kā neiecietīgākus, korumpētākus un slinkākus.
Nepiepildījās arī daudzu pasaules valstu cerība, ka līdz ar PSRS sabrukšanu pasaulē vairs nebūs divu pretimstāvošu, karojošu spēku un līdz ar to visi dzīvos laimē un pārticībā, nezinot, kas ir karš un bads. Savā 1992. gadā izdotajā grāmatā ASV politologs un sociologs Frensiss Fukujama šo situāciju nodēvēja par vēstures galu, jo līdz ar aukstā kara un sociālisma beigām vispasaules uzvaru svin liberālā demokrātija, kas ir pēdējā cilvēces ideoloģiskās attīstības forma. Viņš, protams, smagi kļūdījās, jo tālākais vēstures ritējums apgāza teju vai visas viņa tēzes. Liberālā demokrātija un kapitālisms kā ekonomiskā sistēma pastāv ne visās valstīs, un dažas no tām pat tīri labi tiek galā. Arī vispasaules miers nav iestājies. Divus globālus karojošus spēkus ir nomainījušas lokālas sadursmes un cita veida karu formas (terorisms, kiberkarš, ekonomiskais un ekoloģiskais karš utt.). Par spīti pacifistu runām un valstu vadītāju smaidā savilktajām sejām cilvēce joprojām izdomā aizvien jaunākus un iedarbīgākus veidus sevis iznīcināšanai un nebaidās tos likt lietā. Agrāk ASV un PSRS valsts vadītāji, lai kādi tie būtu, apzinājās, ka totālā karā (atomkarā) nav nedz uzvarētāju, nedz zaudētāju, ir tikai izdzīvojušie, un šis arguments ļāva iztikt bez plaša mēroga karadarbības. Šobrīd, kad pasaulē ir palikusi viena vājināta, ar Dieva kompleksu apveltīta lielvara, kurai pretī stājas daudzskaitlīgs, izkliedēts, taču labi motivēts ienaidnieks (daļēji pašas sarūpēts), kopējā situācija drošības ziņā nav īpaši uzlabojusies.
Netiekam pāri
Var secināt, ka pēc Berlīnes mūra „krišanas" situācija pasaulē ir mainījusies. Veco izaicinājumu vietā ir nākuši jauni. Pazūdot kādai problēmai, tās vietā nāk cita. Viss plūst, viss mainās, un arī mēs esam ierauti šajā straumē. Ko mēs – Latvijā dzīvojošie – varam mācīties no sagrautā mūra gabaliem? Kā tas ir iespaidojis mūsu ikdienu, mūsu dzīvi un tās kvalitāti? Tuvojoties Berlīnes mūra sagraušanas datumam – 9. novembrim, dažbrīd ieskanējās balsis, ka arī mēs esam palīdzējuši šo mūri „drupināt", arī mūsu nopelns ir tajā, ka reizē ar mūri sabruka arī noziedzīgais režīms, kas to bija cēlis. Tam var piekrist, jo Baltijas tautu ieguldījums PSRS sabrukumā kopā ar citiem nozīmīgiem faktoriem bija ievērojams, taču būtiskākais jautājums paliek – kā mūra sagraušana mūs ir izmainījusi? Ja reiz austrumvāciešiem, kam nedaudz vieglākā totalitārajā režīmā bija jādzīvo nedaudz īsāks laika posms nekā mums, 20 gadu pēc apvienošanās vēl nav pietiekami ilgs laiks, lai visi pārvarētu sociālisma atstāto pēcgaršu, mums šis laiks būs vēl ilgāks.
Manuprāt, vēstures mantojums ir tas, kas šobrīd neļauj mums elpot tik brīvi, cik mēs to vēlētos darīt. Totalitārā sistēma mūs ir pieradinājusi vieglāk uzņemt melus, nevis patiesību, jo tolaik meli bija saldi, bet patiesība rūgta. Vairāk nekā 60 sociālisma gadu ir iemācījuši arī ar aizdomām uzlūkot otru cilvēku, jo padomju laikā kādam pārlieku uzticēties un atklāties varēja būt problemātiski. Tomēr visdrausmīgākais padomju „ieguvums", kas vēl šodien mums rada nopietnas problēmas, ir vēlme peldēt pa straumei. Padomju laikā cilvēks bija spiests kļūt par pūļa sastāvdaļu. Tas bija dabiski un saistīts ar pašsaglabāšanās instinktu, taču šobrīd šāda tipa uzvedība ir neproduktīva, un Latviju smagi skārusī krīze tam ir labs pierādījums.
Šonedēļ mēs svinam savas valsts neatkarības dienu. Pirmās brīvvalsts laikā 20 gadu garumā Latvija no kara sagrautas valsts kļuva par atzītu un ekonomiski spēcīgu valsti. Otrā neatkarības cikla nepilnie 20 gadu vairāk ir bijis pašdestrukcijas, negausības un pārdales, ne jaunrades periods. Varētu uzdot atjautības uzdevumu: atrodi desmit atšķirību pirmās brīvvalsts un mūsdienu Latvijas sabiedrībā!
Autors: EGILS KAZAKEVIČS