Naksnīgajā klusumā tuvojošās lāpu liesmiņas ir kā atgādinājums par mūsu senču degsmi un pašaizliedzību brīvības kaujās. Novembra drēgnumā sildot nosalušos roku pirkstus pie iedegtajiem ugunskuriem, neviļus ir jādomā par salu un briesmām, kam pretī stājās gan pieredzējuši karavīri, gan jauni puiši, gan veci vīri, gan sievas – visi ar vienu domu: Latvijai jābūt brīvai.
Pārdomu pilns 11. novembra – Lāčplēša dienas – vakars izvērtās pie Dzelzavas piemiņas akmens „Par Tēvu zemi kritušajiem", par ko plašāk „Starā" stāstīsim valsts svētku priekšvakarā. Klausoties vēsturiskajā atskatā uz tālā 1919. gada notikumiem, nebeidza pārsteigt latviešu spēks un ticība savai valstij. Mūsdienīgā plaknē šāda rīcība un organizētība, turklāt ar pašlaik tik ļoti noplakušo patriotismu, diez vai būtu iespējama. Taču mūsu valsts, tāpat kā tās iedzīvotāji, ir pārdzīvojuši, atļaušos teikt, daudz drūmākus un bezcerīgākus laikus nekā dižķibeli. Ir grūti nevilkt paralēles starp lielvaru pārņemto Latviju pirms 90 gadiem un šodien. Ar lielvaru šoreiz nedomājot kādu konkrētu politisku spēku, bet gan abstraktu varu – naudu. Reizēm šķiet, ka tas lielākoties ir dzinulis, kas ietekmē mūsu izvēli kaut ko darīt vai nedarīt.
Vai mīlam savu zemi un latvietību tik ļoti, lai par to būtu bijis jācīnās un ne vienam vien galva par brīvību jānoliek? Domāju, ka jā. Varbūt tas ir neglābjams optimisms no manas puses, taču arī sarunas ar aktīviem cilvēkiem tepat blakus, dzirdētais un lasītais plašsaziņas līdzekļos liecina par to, ka esam noguruši no pašu radītā negatīvisma. Pamazām galvu ceļ pozitīvi un progresīvi veidi, kā paust savu tēvzemes mīlestību, līdzcietību un labestību citam pret citu, kā nosodīt savtīgās interesēs darbojošās amatpersonas. Piemēram, tā vietā, lai nedēļas starpposmā starp Lāčplēša dienu un Latvijas proklamēšanas gadadienu rīkotu skaļu, visticamāk, huligānisku un neko nesasniedzošu protesta akciju vakar, „melnajā piektdienā" (kā tika aicināts septembra sākumā), ar zvaniņu skaņām, pavisam mierīgi, bet ar humora piedevu, tika sarīkota akcija „Turies, Latvija!". Līdz Madonas pusei šī ziņa varbūt arī „neiezvanījās", taču vakar no rīta uz desmit minūtēm ielās izgāja vien daži jaunieši. Viņi pulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai ar zvaniņu skaņām aicinātu Latvijas iedzīvotājus domāt par saviem līdzcilvēkiem un lai Latvija kļūtu tīra no negodīgiem politiķiem, krāpniekiem un zagļiem. Akcija, turklāt, tika realizēta īsteni latviskā garā – senatnē ļauno garu izdzīšana gada tumšajā laikā tika turēta godā, tāpat arī vakar pozitīvās domas un zvaniņu skaņas centās izsvēpēt mūsdienu bubuļus.
Autore: LAURA VOITIŅA