Ērgļi lepojas ar Rūdolfu Blaumani, bet Vecpiebalga – ar Kārli Skalbi. Abi diži klasiķi, bez kuriem latviešu literatūra nav iedomājama.
Kad K. Skalbe sevi piesaka kā rakstnieks, R. Blaumanis jau ir atzīts un novērtēts. Satiekot jaunekli, kas vēl tikai veidojas, Blaumanis jau viņā saredz lielu talantu un ļoti daudz palīdz, lai Skalbi attīstītu un spodrinātu kā rakstnieku. Latviešu literatūrā Kārli Skalbi dēvējam par pasaku ķēniņu, jo tikai viņa darbos ir tā gaišā labestība, nedaudz skumju un ļoti liela ticība labajam. „Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks."
7. novembris ir Kārļa Skalbes dzimšanas diena, šogad 130. Šajā baltajā un ziemīgajā dienā Vecpie-balgā svētki – Incēnu kalns, kurā joprojām lepnas stāv „Saulrietu" mājas, gaida viesus uz rakstnieka jubileju. Lielajā istabā pilns ar ļaudīm, un ir patīkami silti no cilvēku gaišajām sirdīm un kamīna gaismas. Klausoties Jāņa Lūsēna dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem, kuras izpilda Kristīne Zadovska, Ingus Pētersons, Zigfrīds Muktupāvels, mūzikas skaņas ieved īpašā pasaulē. Tajā, no kuras nāk rakstnieks – te pavīd viņa mūza Lizete Skalbe, te prieks un sāpes par dzīvi, te acu priekšā uzaust burvīga ziemas aina, te liegs klusums un miers. Kad noskan aplausi un lielais paldies māksliniekiem, dodamies uz Skalbju atdusas vietu Vaktskalnā. Te mazas sveču liesmiņas, ziedu paklājs rakstniekam un brīnišķīgais skats uz Vecpiebalgas ezeriem, pļavām un mežiem. Vissiltāk un omulīgāk jūtamies pašās „Incēnu" mājās. Te lieli galdi, balti galdauti un smaržīgi pīrāgi, bet saimnieces jau rosīgi dala pelēkos zirņus ar speķi. Raisās sarunas, atskan pa dziesmai, un ir bezgala labi. Jūtamies kā pasakā…
Paldies Vecpiebalgas muzejniekiem, jo ne mirkli neatstāja izjūta, ka tepat kaut kur ir pats pasaku ķēniņš. Kārlis Skalbe dzīvo, un aizbraucot bija izjūta, ka vienmēr rakstnieks būs cieņā un godā un ka vecpiebaldzēni, lai cik stipri dzīve tos lauzīs, nesalūzīs un savus dižgarus nosargās.
Autore: ZINTA SAULĪTE,
„Braku" muzeja galvenā speciāliste