Līdz ar Čehijas prezidenta Vāclava Klausa oktobra beigās doto jāvārdu Lisabonas līguma ratifikācijai var paredzēt, ka decembrī stāsies spēkā jaunā Eiropas Savienības (ES) konstitūcija. Tas arī nozīmē burzmainās diskusijas par jauno amatu sadali, kas līdz tam bija norisinājusies vien kuluāros, pārcelšanos publiskajā telpā. Arī Latvijas vārds uzvirmo šajās diskusijās, jo Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga tiek minēta kā viena no pretendentēm uz ES Padomes (EP) prezidentes amatu.
Nelielu ticamības pamatu šai iespējai sniedza pašreizējā EP prezidenta Ježija Buzeka oktobra beigās uzrunā bloka dalībvalstu līderiem teiktais, ka „es dotu priekšroku, ja mēs atrastu šim amatam sievieti, jo mums ir nepieciešama dzimumu vienlīdzība".
Atminos, ka līdzīgus argumentus 2004. gadā, veidojot jauno eirokomisāru sastāvu, minēja Eiropas Komisijas prezidents Manuels Barrozo, un kas no tā sanāca? Ingrīdas Ūdres atrādīšanās pašmājās un Eiropā. Teksti par dzimumu vienlīdzību šajā gadījumā jau vairāk izskatās pēc diskriminācijas, jo amatu dalīšana, izvēloties tādu parametru kā dzimums, par vienlīdzību īsti neliecina. Taču ne par to ir šis stāsts. Konkrētā notikuma kontekstā mani vairāk interesē politiķu, analītiķu un arī sabiedrības reakcija. Jau parādoties pirmajām versijām par V. Vīķes-Freibergas iespējamo kandidēšanu amatam, sākās spekulācijas par viņas izredzēm un piemērotību šim amatam. Kas man šķita interesanti – par V. Vīķi-Freibergu bieži vien tika un tiek runāts kā par konkrētu īpašību kopumu, nevis kā par personu. Piemēram, daļa ekspertu uzskata, ka bijušajai Latvijas prezidentei par labu spēlē viņas dzimums, jo sievietes iecelšana kādā no ES vadošajiem amatiem nāktu par labu Eiropas dzimumu līdztiesības veicināšanas tēlam. Otra bijušās Latvijas prezidentes priekšrocība ir fakts, ka ES ir tradīcija vadošos amatos izraudzīties mazu valstu pārstāvjus. Pievienojot tam visam cilvēka ar vairāku valodu zināšanām, ilgu politisko pieredzi un citu būtisku raksturlielumu veidolu, iegūstam izcilu kandidāti ES Padomes prezidenta amatam. Vai arī ne. Palasot iedzīvotāju komentārus pie rakstiem par V. Vīķes-Freibergas iespējamo kļūšanu par ES Padomes prezidenti, pārņem izjūtas, ka runāts tiek par godkārīgu, krimināli sodāmu personu, kas visu savu līdzšinējo mūžu ir nodarbojusies vien ar kaitniecību pret savu valsti, savu tautu un sadarbojusies ar brīvmūrniekiem (masoniem, rožkrustiešiem), ASV valdību, cionistiem, čeku (varbūt vēl kaut ko izlaidu). Cilvēkam no malas varētu šķist dīvaini, ka runāts tiek par bijušo Valsts prezidenti, kas šajā amatā pavadīja divus termiņus un kurā viņu apstiprināja divi demokrātiski ievēlēti parlamenta sasaukumi. Vai šāds cilvēks atbilst augstam ES amatam? Latvieši saka – nē? Patinot filmu atpakaļ, atklājas, ka mēs šādu „nē" esam teikuši teju vai par ikvienu cilvēku, kas pretendē uz augstu valsts amatu. Kāds sacīs – būt piekasīgam, norādīt uz kļūdām, pārkāpumiem, neatbilstībām ir pareizs un pilsoniskai sabiedrībai raksturīgs process, it īpaši, ja tas skar cilvēkus, kuru amati ir saistīti ar piekļuvi varas resursam. Diemžēl viss nav tik jauki. Mums ir asinīs kritizēt citus, arī tad, ja situācija to neprasa. Daži piemēri iz dzīves. Šķiet, kas varētu būt jaukāks un sirsnīgāks par koru dziedājumiem, kas vērsti uz ziedojumu iegūšanu kādam cēlam mērķim. Vai arī – kas var būt patiesāks par dažādu ģimeņu dziedātprasmes un ģimeniskuma demonstrējumu. Kas tev deva! Ja palasa šovu skatītāju komentārus, tad šķiet, ka ir sācies trešais pasaules karš un no tā, vai es izkliegšos par savu „mīluli", paralēli apķēzot viņa nosacīto konkurentu, ir atkarīgs cilvēces liktenis. Diemžēl neprasme konstruktīvi izpaust savu viedokli, vienlaikus nenoniecinot citus, ir kļuvusi par izplatītu parādību sabiedrības vidū. Mēs nespējam otru cilvēku uzlūkot bez viņa „ierāmēšanas". Mums ir zināms priekšstatu „rāmis", kādam ir jābūt korim, dziedošai ģimenei, kaimiņam, politiķim, Valsts prezidentam utt. Ja viņš mūsu iedomātajā rāmī nelien, tad posts pār viņa galvu, jo sāksies žultains izvirdums. Diemžēl publiskām personām no žults izvirdumiem paglābties nav iespējams. Par viņiem sabiedrībā zina un interesējas vairāk cilvēku, līdz ar to publisks izvērtējums un ierāmēšanas process ir neizbēgams. Nelaime tik tā, ka katram no mums „rāmis" ir atšķirīgs. Kāds godaprātu vērtē augstāk nekā profesionalitāti, citam kārpa uz pieres ir pietiekams iemesls, lai cilvēks kļūtu amata necienīgs. Problēmas rada arī tas, ka „rāmis" ir mainīgs, tā malas var atšķirties, pielāgojoties situācijai. Ja, piemēram, VID soda konkurējošu uzņēmumu, tad es priecājos, ka VID darbinieki labi dara savu darbu, ja VID soda mani, esmu sašutis par tādu patvaļu. Ja ņem vērā sabiedrības viedokli, tad neviens politiķis vai valsts amatpersona nav cienīga atrasties tajā amatā, kurā tā šobrīd atrodas. Kāds varbūt iebildīs – „bet interneta komentāri nav visa sabiedrība, tā ir tikai saujiņa aktīvāko cilvēku, kas raksta par visu un visiem". Daļēji tā arī ir. Tomēr arī šī daļiņa atspoguļo kopainu sabiedrībā. Varbūt nedaudz radikālos, taču patiesos toņos. Būsim godīgi pret sevi. Vai nemēdzam strīdā, aizstāvot savu taisnību, darīt to uz kāda cita rēķina? Vai neidealizējam kādu politiķi tikai tāpēc, ka tas kādā brīdī mums saka tīkamus vārdus, bet nākamajā – lamājam viņu, jo viņš ir teicis vai izdarījis ko mums nepieņemamu? Vai nemēdzam skaust kāda veiksmi un priecāties par cita neveiksmi? Vai vienu brīdi „Dinamo"/Latvijas hokeja izlase mums nav varoņi, bet citā – pēdējie lamzaki, kas nejēdz spēlēt? Šīs ir kompleksi skatāmas lietas, kas labi raksturo sabiedrības noskaņojumu kopumā. Mēs izvirzām nepamatoti augstas prasības, bet, kad tās neattaisnojas, dusmojamies un noskaišamies uz to, ko pirms brīža vēl apbrīnojām. Tā ir augošas sabiedrības īpatnība. Diemžēl tos, kuri aug ātrāk, cenšamies vilkt uz leju, jo neklājas izcelties uz kopējā fona.
Varu nomierināt tos, kuri uztraucas, ka Vaira Vīķe-Freiberga varētu kļūt par EP prezidenti. Pirmkārt, amats ir formāls, un, otrkārt, Latvijas eksprezidentes iespējas to iegūt ir tikpat reālas, cik savulaik, kandidējot uz ANO ģenerālsekretāra posteni, proti, nereālas, ja vien lielie nesakausies un tad vajadzēs neitrālu sievieti no mazas, krīzes pārņemtas valsts ar vairāku valodu zināšanām.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS