„Visi saka, visi saka:/ Mārtiņdiena, Mārtiņdiena;/ Kaut varētu Mārtiņdienu/ Aiz ausīm noturēt," vēsta kāda Meirānu pusē pierakstīta tautasdziesma.
Folkloras materiālos bagātīgi lasām par Mārtiņa dienas, kas ievada rudens nobeigumu, paražām, ticējumiem, tradīcijām, ēdieniem. Viens no nozīmīgiem latviešu garamantu vācējiem arī ir bijis Mārtiņš – no plašās Celmiņu dzimtas.
Mārtiņš Celmiņš (1863-1936) ir pazīstams gan kā mācītājs, gan folkloras vācējs. Pats viņš ir rakstījis, ka jau turpat blakus dzimtajām Lubānas Nagliņu mājām dzirdējis bagātīgu dziesmu pūru. Te gan jāpiemin arī Mārtiņa Celmiņa skolasbiedrs, tautasdziesmu vācējs Mārtiņš Rutmanis (1861-1905). Abu veikums iekļāvies kopējā folkloras mantojumā, savukārt Lubānas Vecajā kapsētā ir viņu atdusas vieta.
Novembrī ir ne tikai Mārtiņa diena, bet arī Mārtiņa Celmiņa dzimšanas diena. Mārtiņa Celmiņa savāktais folkloras daudzums ir jau nemainīgs lielums, bet, pateicoties Ievas Kunces, Viļņa Strautiņa, Ilzes Kraukles atsaucībai, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājums turpina papildināties ar materiāliem, tai skaitā arī ar vēstulēm, par Celmiņu dzimtu. Vārds vēstule šogad ir kļuvis tikai 140 gadu vecs. Vēstules gan tika rakstītas arī pirms Ata Kronvalda no vārda vēstīt radītā jaunvārda tapšanas. Tikai līdz tam ar nozīmi vēstule lietoja apzīmējumu rakstīta grāmata. Lasot pirms daudziem gadu desmitiem, pat gadsimtiem rakstītas vēstules, tās tiešām var uztvert kā grāmatas, kas daudz personīgāk vēsta par laiku, notikumiem, cilvēkiem. To var attiecināt arī uz Celmiņu dzimtas pārstāvju rakstīto.
Viena no senākajām Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā nonākušajām Celmiņu vēstulēm rakstīta 1899. gada 21. novembrī Ērgalā. Mārtiņš Celmiņš tad dzīvoja un strādāja Tulā, un uz turieni ceļoja tēva Pētera Celmiņa vēstule ar sveicieniem sakarā ar pirmā bērniņa, ko vecāki bija nosaukuši mammas vārdā – par Faniju, piedzimšanu: „Sirds mīļie bērni! Jau pagājis labs laiciņš, kamēr neesmu jums rakstījis. Īpaši tai mazajai meitai neesam i laimes novēlējuši. Lai no Dieva viņu svētī ar veselību, gudrību un aplaimo arī ar laicīgām mantām un visu, kas vajadzīgs pie dzīves."
„Sirds mīļie Nagliņos!" – tā vēstules no tāluma iesāk Mārtiņš Celmiņš. 1914. gadā no Vitebskas uz Lubānu ceļo rindas: „Jūtamies visi sveiki veseli un ēdam nupat pusdienā bliņus ar Lubānas sviestu un augļu zupu no Nagliņu muižas āboliem." Savukārt 1918. gada vasarā rakstītās rindas uz dzimtajām mājām nes skumjas ziņas. Mārtiņa Celmiņa sieva Fanija jau pēc Ziemassvētkiem bija sākusi slimot un jūlijā aizgājusi mūžībā.
Turpinot 1920.-1930. gados rakstīto vēstuļu izpēti, uzzinām gan par dažādām ar draudzes darbošanos saistītām lietām, gan par M. Celmiņa bērnu dzīvi, studiju gaitām Rīgā. Ziņas par muzeja jauniegūtajiem materiāliem tiek ievadītas arī Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā (www.nmkk.lv).
Autore: LAIMDOTA IVANOVA,
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja
galvenā speciāliste