Sekojot līdzi laika garam, „Stars" vēlas piedāvāt regulāru rubriku „Analīze", kurā tiks iztirzāts viens vai vairāki aktuāli, visbiežāk nacionāla vai starptautiska mēroga, notikumi. Tā kā šī ir jauna rubrika, tās formāts vēl ir pilnveides stadijā. Ceram, ka ar laiku izdosies to pieslīpēt, padarot pēc iespējas draudzīgāku lasītājam. Jūsu vērtējums un ierosinājumi būs ļoti vēlami. Pirmā publikācija būs veltīta bijušajam vairāku valdību un Tautas partijas vadītājam Andrim Šķēlem un viņa trešajam mēģinājumam uzjāt politikas stikla kalnā.
Kamēr speciālisti mēģina noteikt, vai svētdien Mazsalacā no debesīm nokritušais objekts ir meteorīts, Latvijas politiskā vide cenšas aprast ar domu, ka debesīs līdztekus tur jau ierasti redzētiem ķermeņiem pēc aptuveni 7 gadu ilgas prombūtnes ir no jauna parādījusies Andra Šķēles komēta. Tas, ka tā ienesīs apjukumu un izmaiņas jau ierastajā lietu kārtībā, ir pilnīgi skaidrs, jo A. Šķēle ir nācis, nevis lai gremdētos sentimentā par iepriekšējiem politikā pavadītajiem dzīves periodiem, bet lai… Jā, kādēļ gan viņš ir nācis (atgriezies)? Šobrīd stāsta galvenā varoņa vietā vairāk runā viņam pietuvinātās personas Vents Armands Krauklis un Gundars Bērziņš. No viņu paustā vēstījuma var saprast, ka „Tēvu zemei (partijai) grūti laiki, dēliem (Šķēlem) jāsteidz palīgā". Svaigākās socioloģiskās aptaujas liecina, ka kopš glābēja ierašanās Tautas partijas reitings ir pieaudzis par nedaudz vairāk kā procentu, taču, lai iekļūtu 10. Saeimā, ar to būs par maz.
Kuru scenāriju izvēlēsies?
A. Šķēles atgriešanās politikā, lai gan dažs teiks, ka tā īsti viņš nekad nebija aizgājis, ir piešķīlusi jaunu uguni spekulācijām par to, cik stabila ir un paliks valdība. TP nu jau bijušā ierindas biedra aktīva iesaistīšanās politikā (neviens nešaubās, ka viņš pēc novembra kongresa kļūs par partijas vadītāju) partijai sniedz divus rīcības scenārijus. Pirmais – gāzt valdību līdz 10. Saeimas vēlēšanām un uzņemties jaunas valdības veidošanu. Otrais – darboties valdībā, taču ik uz soļa demonstrēt savu „es", vienlaikus stiprinot krīzes apkarotāju tēlu. Abiem scenārijiem ir savi plusi un savi mīnusi. Pirmajā gadījumā TP riskē nokost kumosu, kas tai var būt par lielu. Neviens nešaubās, ka valdību, līdzko budžets tiks apstiprināts, nogāzt būtu ļoti viegli un arī sastiķēt vietā jaunu nebūtu grūti, taču atšķirībā no citām reizēm, kad valdības tiek gāztas priekšvēlēšanu laikā, situācija valstī ir smaga un ne tikai mistiskās skaitļu tabulās un atskaitēs. Šoreiz sabiedrība un – kas vēl būtiskāk – starptautiskie aizdevēji prasīs reālus darba rezultātus. Atrunas, ka mums vēl jāiestrādājas un valdība pastāv vien x dienu, neies krastā. Protams, ja partijas uzstādījums ir kādu plaši neafišētu īstermiņa mērķu sasniegšana, tad šo scenāriju izslēgt nevar, taču, ja partija domā Latvijas politiskajā olimpā dzīvot saules mūžu, tad valdības gāšanai ir jābūt labi izplānotai un, pats svarīgākais, jānes reāls uzlabojums. Otrs scenārijs TP būtu daudz vieglāk realizējams. Tā varēs ērti izmantot savu koalīcijas opozicionāru pozu, ko tikai stiprinās ārpus parlamenta un valdības esošais jaunievēlētais partijas vadītājs, un gremdēt pārējos koalīcijas partnerus, it īpaši JL, kas šobrīd atrodas visneapskaužamākajā pozīcijā, jo visi valdības darbi un nedarbi tiek piešūti viņiem. Kopējo ainu vēl negatīvāku dara premjera un finanšu ministra radītais iespaids, ka viņi ir bezemociju tehnokrāti, kam svešas ierindas pilsoņu grūtības (pie tā lielākoties vainojami paši JL pārstāvji). Tiesa, lai arī palikt esošajā valdībā TP nebūtu grūti, tas viņiem liegtu pilnvērtīgi izmantot savu lielāko trumpi – Andri Šķēli. Nav šaubu, ka plašsaziņas līdzekļos mēs visai bieži varētu klausīties un lasīt viņa komentārus vai ieteikumus krīzes pārvarēšanai, taču tie nevarētu būt klajā pretrunā ar paša partijas pārstāvētās valdības rīcību, jo tādējādi ar saviem komentāriem viņš vienlaikus kaitētu paša partijai.
Dažs teiks – bet kā tad ir ar trešo scenāriju? TP iziet no valdības, paliek opozīcijā un kritizē valdību uz velna paraušanu. Lai gan pirmajā acumirklī partijām tas šķiet ļoti pievilcīgs variants (un līdzšinējā praksē arī visai bieži izmantots), pašreizējā ekonomiskā un politiskā situācija varas partijām liek nopietni cīnīties par tikšanu valdībā. Jau agrāk partijas, kas labprātīgi atteicās no varas, uz ilgu laiku ieguva mīkstčauļu un strādāt negribētāju birku (JL joprojām šis apzīmējums velkas nopakaļus), taču pašlaik, brīdī, kad liela sabiedrības daļa cīnās par fizisku izdzīvošanu, tā partija, kas vienalga kādu apsvērumu dēļ aizies no valdības, var pārvilkt krustu savai politiskajai nākotnei.
Pirmās indikācijas par to, kuru no scenārijiem TP turpmāk izvēlēsies, mēs ieraudzīsim uzreiz pēc valsts budžeta pieņemšanas un partijas kongresa.
Sākas priekšvēlēšanu kampaņa
TP nebūs vienīgā, kas priekšvēlēšanu laiku izmantos aktīvai rīcībai. Aizvien biežāk vienotas koalīcijas komandas, kuras virsuzdevums ir izvilkt valsti no ekonomiskās un arī sociālās krīzes, vietā mēs redzam pretrunīgus viedokļus paudošus indivīdus, kas, dažādu motīvu vadīti, cenšas iekniebt savam nemīlamajam „blakussēdētājam". Kā citādi lai nosauc publisko netīrās veļas mazgāšanu saistībā ar to, par cik tad īsti nākamā gada budžets būs apcērpams un kādus nodokļus ieviest vai pārstrukturēt. Valdību veidojošās partijas ir sapratušas, ka tikai ar skaļu rīcību spēs uz kopējā politiskā fona konkurēt par vēlētāju balsīm un popularitāti. Nevienam nepatīk remdeni, pelēki un neizlēmīgi politiķi un partijas, tāpēc TP priekšgalā tiek izstumts smagsvars Andris Šķēle, tāpēc ZZS un TB/LNNK, viena otru pārkliegdamas, cenšas vēlētājiem sevi parādīt kā lielākus nacionālo vērtību aizstāvjus, tāpēc Einars Repše izvēlas uzsākt nebūt ne vieglo un ilgtermiņā, iespējams, pat zaudējumu nesošo cīņu ar Valsts ieņēmumu dienesta augstāko ierēdniecību. Visi minētie pasākumi partijām noteikti dos politiskos punktus, jo A. Šķēle daudzuprāt joprojām ir stingrās rokas un kontroles iemiesojums, kas krīzes situācijās spēj rīkoties izlēmīgi. E. Repšes gadījumā vēlētāji, it īpaši uzņēmēji, noteikti novērtēs to, ka „kāds beidzot sapurina to midzeni", pat īpaši neiedziļinoties, kas būs vai nebūs savādāk. Dažkārt tikai faktu, ka kaut kas izmainās, cilvēki vērtē pozitīvi. Bet Ingmāru Līdaku „zaļie" jau šobrīd var nēsāt uz rokām, jo viņš tiem ir nodrošinājis tik lētu un efektīvu priekšvēlēšanu kampaņu, par kādu citi var tikai sapņot.
To, vai šie, kā arī daudzi pasākumi, kas vēl sekos, nesīs politiskajām partijām panākumus vai, gluži pretēji, tie, kā meteorīti ar spilgtu liesmu, sadegs atmosfērā un ietrieksies zemē, rādīs turpmākie mēneši un vēlētāju uzvedība.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS