15. oktobra Saeimas sēdē, kurā tika izskatīts deputāta Igora Aleksandrova priekšlikums par mīkstāku reglamentu valsts karoga izkāršanai svētku un atceres dienās, sakarā ar atsevišķu deputātu sakāpinātajām emocijām un teatrāliem izgājieniem no sliedēm tika palaista garām iespēja saturīgi diskutēt par jautājumu, kam ir vairāk šķautņu, nekā pirmajā mirklī šķiet.
Pirmkārt, vai valsts karoga izkāršanas akts ir patriotisma un cieņas izpausme? Vai tas, ka par karoga neizkāršanu draud naudas sods, kaut kādā veidā šo patriotismu ietekmē? Vai sirmgalvis, kas nav praties, piemēram, 24. februārī septiņos no rīta piecelties izkārt sarkanbaltsarkano karogu un līdz ar to nav izrādījis pienācīgu godu Igaunijas Republikas neatkarības dienā, ir mazāks Latvijas patriots par to, kas ir spējis to izdarīt?
Otrkārt, valsts karogs obligāti ir jāizkar 11 dienās, bet 25 svētku un atceres dienās to ir ieteicams darīt. Liela daļa no šīm dienām ir veltītas kāda notikuma atcerei un piemiņai. Esmu fiksējis (un ne es vienīgais), ka šo dienu skaits ir ļoti liels. Manā skatījumā, šādi tiek mazināta gan vēstures notikumu, gan valsts simbolu nozīme. Maz būs tādu, kas savu reizi nebūtu aizmirsuši izkārt karogu vai arī būs uzlikuši to automātiski, pat nezinot – kādēļ. Vienkārši tāpēc, ka ir atzīme kalendārā un tā vajag.
Treškārt, mūsu valstī ļoti saasināti tiek uztverts viss, kas saistās ar nacionāliem jautājumiem. Jau minēju, ka šis visnotaļ konstruktīvais ierosinājums tika noslīcināts vienotā kreisi labējo bļāvienu, dziedāšanas, izsaucienu un absurdu priekšlikumu jūrā. Iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka tas ir šovs, kas tā dalībniekiem nes politiskās dividendes, taču labums sabiedrībai kopumā no tā neatlec.
Rezumējot – es uzskatu, ka ar valsts karoga pacelšanu cilvēks izrāda individuālu attieksmi pret konkrēto notikumu, kam svētku diena ir veltīta. Piekrītot, ka pie valsts iestādēm karoga izkāršana varētu būt obligāta prasība ne tikai svētku dienās, bet arī ikdienā, ir nesaprotami, kāpēc tas ir jādara ikvienam iedzīvotājam. Karoga uzlikšana vai neuzlikšana ir attieksmes demonstrēšana un no valsts puses nav godīgi ar represīvām metodēm pieprasīt, lai cilvēks ar valsts simbolu palīdzību izrādītu cieņu arī situācijās, kad viņš šo cieņu neizjūt. Ja tomēr valsts no iedzīvotājiem šo cieņu obligāti pieprasa, tad mēs atgriežamies dažas desmitgades senā pagātnē, kuras notikumus mēs tik ļoti vēlamies aizmirst.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS