Ir cilvēki, kuri, nonākuši nelaimē vai saskārušies ar kādu lielu problēmu ikdienā vai sabiedriskajā dzīvē, noslēdzas sevī un negrib vairs neko uz šīs pasaules – ne sevi, ne savus tuvos un mīļos, ne sabiedrību kā tādu. Viņiem ir ļoti vajadzīga līdzcilvēku sapratne un palīdzība.
Daudzi – cilvēki ar īpašām vajadzībām, sociāli maznodrošinātas personas, vientuļie un vecie ļaudis – ir spiesti dzīvot ārpus savām ģimenēm, ierastās vides, jo ne ģimene, ne valsts par viņiem nespēj, nevēlas un nevar pilnvērtīgi rūpēties. Ir, kam nedaudz veicies, jo viņi ir nonākuši valsts, sociālo centru un sociālo dienestu aprūpē, aprūpes namos, daļa dzīvo sociālajās mājās, sociālajos servisos un pansionātos. Viņi saņem šo centru, iestāžu darbinieku aprūpi, mīlestību un gādību, bet diemžēl tā visa ir par maz. Viņi visi gaida savus mīļos, tuvos cilvēkus, ģimenes locekļus un draugus, kas nereti šos cilvēkus ir nepelnīti aizmirsuši, pametuši likteņa un valsts varā.
Šiem cilvēkiem ir nepieciešams grūdiens, stimuls, atbalsts un atspēriena punkts, lai viņi spētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un darīt ko radošu, sev tīkamu un mīļu. Un to var darīt ar lielu prieku un gandarījumu. Tikai vajag sākt!
Mūsu deju kolektīvs „Mazais cilvēciņš" saņēma uzaicinājumu uz Balvu sociālo servisu un pansionātu „Balvi". Šajā pansionātā dzīvo ļoti daudz jaunu cilvēku, kas ir piesieti ratiņkrēslam, viņiem ir nolaidušās rokas, drūms skats uz nākotni, bet tai pašā laikā pansionāta vadībai ir ļoti liela vēlēšanās un laba doma izveidot deju kolektīvu, kurā varētu dejot un iesaistīties pansionātā dzīvojošie.
Madonas novada deju kolektīvs „Mazais cilvēciņš" tika aicināts uz šo pansionātu, lai mēs spētu iedvesmot cilvēkus un parādīt, ka dzīve nebeidzas, nonākot nelaimē, saskaroties ar lielākiem vai mazākiem šķēršļiem ikdienā un ka arī ratiņkrēslā iespējams smieties, domāt labas un pozitīvas domas, baudīt dzīvi, dziedāt un dejot.
Tas prieks, kas tika gūts, apmeklējot Balvus un šos cilvēkus, ir neizsakāmi liels, un pats galvenais ir labi paveikta darba apziņa un gandarījums, ka tu spēj un vari otram dot to, kas ir tev, pretī saņemot labestības mīļumu un siltumu, kas aizkustina un piepilda. Šīs emocijas nav ne aprakstāmas, ne izstāstāmas, jo tās ir izjūtas, kuras ir katrā no mums.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.10.2009.
Autore: MĀRA PASTARE-GRUDULE,
deju kolektīva „Mazais cilvēciņš" dalībniece