Ivars Kuzmins dzimis Cesvainē, taču nu ar sievu Viju dzīvo Madonā. Ivars strādā celtniecības firmā SIA „Dimetrs" un brīvajā laikā ir kaislīgs makšķernieks, tāpēc viņa recepšu grāmatā ir daudz zivju ēdienu.
Vasaras sezona ir beigusies, taču aktīvu makšķerētāju, it sevišķi Ivara ģimenē, kas dzīvo vien ap pārsimt metru no karjera ezera, pusdienu galdā vēl joprojām bieži tiek celti dažādi zivju ēdieni. Ikdienā vakariņas biežāk gatavo viņš, jo sieva darbu beidz nedaudz vēlāk.
– Ikdienā daudzus ēdienus gatavojam krāsniņā, kurā ēdiens tiek gatavs ar karstā gaisa plūsmu. Piemēram, augšējā nodalījumā lieku vistu ar garšvielām, apakšā – kartupeļus, dažādus dārzeņus. Eļļu šeit klāt nevajag, arī liekie tauki no vistas gaļas satek atsevišķā nodalījumā. Nebija nodoma īpaši pievērsties veselīgam dzīvesveidam, šo krāsniņu pirms dažiem gadiem saņēmām dāvanā pirkumam. Tā bija veiksmīga sagadīšanās, jo krāsniņā visu var pagatavot ātri un ļoti garšīgi.
Pēc darba pārnākot mājās, negribas īpaši piepūlēties, tad nu vistas gaļai uzberu vien sāli, piparus, uzsmērēju sinepes, reizēm balzametiķi piešauju klāt, un pēc 25 minūtēm viss ir gatavs, – atklāj Ivars Kuzmins. Sieva esot lielāka saldo ēdienu speciāliste, taču citus ēdienus abi taisot uz maiņām. Kaut gan Vija ir profesionāla pavāre, Ivaru ēst gatavot iemācījusi dzīve. Viņš turpina: – Pietiek vien pateikt to, ka padomju laikos esmu bijis armijā un dzīvojis kojās. Bijām pašā tālākajā vietā – Kamčatkā. Tur nav izvēles – ēst jātaisa pašam. Mēs visi kopīgi sametām savus produktus un gatavojām zupas. Kas kuram bija, to arī taisījām. Armijas laikos no mežā atrastām ogām paši taisījām zaptes, tur bija ļoti lieli zileņu krūmi. Nārsta laikā tuvējā upītē zivju bija tik daudz, ka kāju nevarēja upē spert. Vakariņām bez jebkādām ēsmām, vienkārši ar kartupeļu dakšām ķērām zivis. Arī ciedru riekstu bija pa pilnam, tagad veikalos tie tādu naudu maksā, bet tur bija par brīvu. Gāja visādi, toties es redzēju pasauli. Pats tagad nemūžam neaizbrauktu uz Kamčatku. Kādreiz, kad samaksa par darbu bija augstāka, varējām visur kur izbraukāt. Tagad: degviela dārga, algas vairs nav tās, kas bija, tāpēc iztiekam ar to, kas ir uz vietas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.10.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto