10. oktobrī izbraukumā uz Aizkraukles pusi devās gan Cesvaines, gan Madonas, gan Vestienas draudzes svētdienas skolas bērni un viņu vecāki.
Pirms došanās ceļā visi ekskursijas dalībnieki kopā ar mācītāju Ingu Dāboliņu vienojās lūgšanā, lai viss izdodas, lai labvēlīgi laika apstākļi, lai ripo autobuss, lai plānotais kļūst sasniedzams, lai cits citam varam palīdzēt un dāvāt sirsnību un saticību.
Brauciena pirmā pieturas vieta bija "Liepkalnu" maizes ceptuve, kur mums parādīja un pastāstīja, kā top svētā un gardā caur senču senčiem godātā maizīte. Bērnu acis priecēja gan lielie katli, gan darbinieku izveicība, ar kādu viņi darbojās ar mīklas masu. Tālāk sekoja brauciens ar vikingu laivu "Lāčplēsis" pa mūsu likteņupi Daugavu. Šo pusstundas braucienu fantastisku veidoja gan mūsu bērnu saviļņojošais prieks par piedzīvoto, gan gida stāstījums par Daugavas dzelmē esošo pilskalnu vēsturi, gan redzamajām pilsdrupām, gan latviešu mūziku, tautasdziesmām, kuras skanēja fonā un radīja neparastu gaisotni. Radās izjūta, ka esam atgriezušies un nedaudz, ar pirkstu galiem pieskaramies pagātnei. Šie burvīgie Daugavas dolomīta stāvie krasti bija tik neparasti, tālumā esošās saliņas ar vientuļajiem kokiem lika iedziļināties sevī. Man tas bija īpašs mirklis, kulminācija sevī, kad ir tik labi… tik labi, ka trūkst vārdu, lai spētu to raksturot. Manuprāt, tieši šī ekskursijas daļa bija visbrīnišķīgākā. Tu esi ierobežotā telpā, tev priekšā netverams tālums, zem kājām dus pagātne, vesela laika ēra, drupas mēmi klusē, un vientuļie koki dzen saknes dolomītieža spraugās virs pašas Daugavas stāvajiem krastiem. Šie koki man asociējas ar mums, ar tagadni, ar laiku, kurā mums iet grūti, bet jācīnās – un mēs dzīvojam, dzenam savas saknes vēl dziļāk dzimtajā zemē, kaut reizēm ir tik grūti un sāp, ai, kā sāp.
Tālāk devāmies uz amatu, atpūtas un mācību centru "Mazā kāpa" Koknesē, kur mūs sirsnīgi sagaidīja ādas izstrādājumu meistare. Šajā darbnīcā uzzinājām, kā tiek izgatavotas un iesietas grāmatas īstos ādas vākos, kā top ādas jostas un citi ādas izstrādājumi. Šeit bija iespēja katram ar savām zelta rokām izgatavot ādas atslēgu piekariņu. Bija tik patīkami noskatīties, kā bērni cenšas, savstarpēji palīdz un galu galā ir lepni par padarīto un redzamo rezultātu.
Vēl mūs priecēja Skrīveru dendroloģiskais parks ar savu senatnīgās auras pieskārienu. Mūsu gide sniedza nelielu ieskatu parka tapšanas vēsturē.
Skrīveru muižas īpašnieks Makss fon Siverss līdz 1914. gadam ir centies iestādīt 679 koku un krūmu dažādas šķirnes, savukārt ar 1977. gadu šajā parkā ir saglabājušās tikai 250 šķirņu. Parks, kurā ir strūklaka, apņēma ar savu burvību, senās pils kāpnes vilināt vilināja apstāties un izbaudīt nostalģiju, kā arī rudens brīnišķīgās krāsas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.10.2009.
Visu pausto izjuta un
materiālu apkopoja ekskursijas dalībniece
REGĪNA PAEGLE
AUTORES foto