Oktobris šogad padevies varen šerps, ar uzviju atbilstīgs mēneša sākumā izvirzītajām laika prognozēm. Var sacīt, ka pilnīgi aizmirsis par lapu krāšņumu un mūsu atvasaras gaidām, sarīkoja pamatīgu laistīšanos un pat putināšanu. Tā vēl bija par maz. Uzsūtīja tādu pūtienu, ka skaisti raibie mēteļi daudzviet no kokiem pazuda kā nebijuši. Vēl trakāk! Gāza arī pašus kokus, bet tie, savukārt, gāzdamies rāva elektrības vadus un saspaidīja visu, kas patrāpījās apakšā. Bet, tā kā vairāk vai mazāk atbilstoši notikušajam bijām brīdināti, nav ko pūsties un – kā vecajā labajā dziesmā dzied – jāsaņem, liktenis ko nolēmis, jāsaņem gan…
Bet mūsu visu liktenis ir mūsu griezīgā valdība. Pēc visnotaļ graujošajiem cirpšanas un šķērēšanas trakumiem gar lineāla malu vasarā tagad, protams, tāpat draudot ar asiem instrumentiem, tomēr kļuvusi it kā apdomīgāka, lai gan visi apgraizīšanas jautājumi tiek pārcilāti aiz slēgtām durvīm. Tā teikt, lai tautu neuztrauc tur cilātie asie verķi un lai šoks nenogāž no kājām priekšlaicīgi, jo tad gluži vienkārši nebūs, no kā griezt. Te nepieminēju visvisādos nodokļus, kas arī īstenībā griešana vien ir, bet tikai daudz grūtāk realizējama.
Vai sevis mierināšanai, vai tautas maldināšanai, tāpat kā dižā aizņēmuma pirmajā tūrē, arī tagad tika kūpināts cerību vīraks, ka lielā naudas maisa turētāji būs vēlīgi un valsts naudas lietās ļaus atkāpties no pašu reiz solītā. Bet nesanāca vis. Atbrauca nopietnākie no nopietnajiem un pateica gaiši – ir tikai divas variācijas: vai nu pildiet punktīgi apsolīto, vai no aizdevuma jums – piga. Tad nu aiz tām slēgtām durvīm – par visām tām griešanām un spiešanām…
Jautājums tikai – no kā? Nocelt pēdējo siera šķēlīti no skolotāju brokastu sviestmaizēm? Bērnus mūzikas un mākslas skolās sašķirot mazliet apmācāmajos un kādu mazumiņu – par lielāku naudiņu? Cietumu parādus uzlikt par pienākumu nomaksāt savu laiku atsēdējušajiem? Bet no kā, ja bezdarbs viņus jau gaidīt gaida? Varbūt patiešām no pensionāriem, par kuriem gan saka, ka šoreiz ni un ni! Hā! To pašu jau teica vasarā, bet vajadzēja tikai vienu nakti, lai lineālu noliktu sev vēlamajā virzienā.
Tā un līdzīgi varētu turpināt ilgi. Tikai – kas no tā mainās? Nu jau sen visi zinām, kādā bedrē tika sabērta mūsu nauda un kuri gudreļi aptina ap pirkstu mūsu baltās apkaklītes, kurām tagad ir tik daudz traipu, ka neviens nezina vajadzīgo mazgāšanas līdzekli.
Autors: OĻĢERTS SKUJA