16. oktobrī Valmieras teātrī notiks Raiņa lugas „Zelta zirgs" pirmizrāde. To teātra Mazajā zālē iestudējis režisors Viesturs Meikšāns. Kā apgalvo izrādes veidotāji, šī nebūs Ziemassvētku pasaciņa mazajiem. Režisors ir diezgan pamatīgi vētījis mūsu priekšstatus par Raiņa lugu, izlasot tās stāstā mūsu tautas likteni krietni ilgā laika posmā.
Pirmizrāde notiks negaidīti zīmīgā datumā: tieši pirms simt gadiem, 1909. gada oktobra vidū, Rainis Kastaņolā saņēma vēstuli no Rīgas Jaunā teātra vadības ar lūgumu uzrakstīt bērniem pasaku ludziņu. Ar tādu mērķi Rainis arī ķērās pie sižeta, ko izlasīja igauņu tautas pasakā par ķēniņa meitu, kas septiņus gadus miegā gulējusi. Tomēr arī toreiz nekāda pasaka neiznāca, uzskata izrādes veidotāji. Tēva nāve, dēlu ķīviņš pie mirušā gultas, septiņi briesmīgi kraukļi, kas sargā aizmigušās Saulcerītes zārku, – tā nu tiešām nebija 20. gadsimta sākuma bērniem domāta literatūra! Drīzāk dzejnieks pasakas „rāmī" ielika savus filozofa un sociāldemokrāta uzskatus.
„„Zelta zirgs" vēsta par ideāliem, pēc kuriem nākotnes Latviju domās būvēja Rainis," saka režisors V. Meikšāns. „Šodienas realitātē sapņot vairs neviens nevar atļauties, kaut gan Raiņa ideja par to, ka dots devējam atdodas, ir mūžīga un skaista." Tāpēc šajā izrādē pasakas forma izmantota tikai nosacīti – pasakā iespējams itin viss, arī nogulēt nāves miegā 800 gadu. Tā ir viena no ļoti nedaudzajām izrādes atkāpēm no Raiņa teksta: režisors 700 gadiem, ko latviešu tauta pavadījusi bez savas valsts, pieskaitījis arī pagājušo gadsimtu. „Saulcerīte min, ka viņai vēl jāizguļ „atnāve"," skaidro Ivo Martinsons, kas spēlē Antiņa lomu. „Mūsu palaikam neveiksmīgie mēģinājumi izveidot savu valsti – tas jau arī varbūt ir tas „atnāves" miegs, kas mums kā tautai vēl jāizguļ. Vispār Rainis, tāpat kā Šekspīrs, ir tik bagāts, ka pieļauj izdarīt tās nelielās izmaiņas, ko mēs, šodien viņa darbu šifrējot, esam spējīgi tajā izdarīt."
Pēc pirmizrādes iestudējumu šomēnes vēl varēs noskatīties 17., 18., 31. oktobrī, kā arī 10., 21. un 25. novembrī.
Autore: EDĪTE TIŠHEIZERE,
teātra literārās daļas vadītāja
MATĪSA MARKOVSKA foto