Izstrādājot nākamā gada valsts budžetu, valdībā joprojām nav vienotas nostājas, kā samazināt budžeta deficītu – samazinot izdevumus un tādējādi izpildot arī Starptautiskajam Valūtas fondam dotos solījumus, vai arī – palielinot nodokļu slogu.
Ceturtdien finanšu ministrs Einars Repše gan paziņoja, ka tālākie budžeta deficīta samazinājumi tiks veikti uz izdevumu rēķina. Finanšu ministrs norādīja, ka neredz iespēju vēl vairāk palielināt ieņēmumus no nodokļiem, vienlaikus uzsverot, ka būs nepieciešams atjaunot diskusiju par nekustamā īpašuma nodokli.
Kopumā nākamā gada budžeta deficīts būs jāsamazina par 500 miljoniem latu, jeb par 175 miljoniem latu vairāk nekā valdība līdz šim ir spējusi vienoties. Pirmdien, 12. oktobrī, notiks valdības ārkārtas sēde, kurā tiks izskatīti priekšlikumi gan ieņēmumu palielināšanai, gan izdevumu samazināšanai.
Viedokli, vai valdībai nākamā gada budžets ir jāizstrādā, ievērojot starptautiskajiem aizdevējiem dotos solījumus, lūdzu izteikt Varakļānu novada domes priekšsēdētāju Modru Vilkaušu.
Katrs solījums ir jāpilda
– Katrs solījums jau ir jāpilda, ja solīja, tad vajadzēja zināt, ko sola. Solījumi, lai cik tie būtu grūti, ir jāpilda. Kāpēc solīja, ja nebija pārliecības, ka varēs izpildīt? To, vai šādas saistības ir reālas, valdībai vajadzēja izsvērt, pirms deva garantijas starptautiskajiem aizdevējiem. Ar solījumiem tā tomēr nevar mētāties. Arī Starptautiskā Valūtas fonda acīs, ja doto vārdu neturēsim, mēs izskatīsimies nožēlojami. Mums jau faktiski citas izejas nav, lai arī paliekam par tādiem kā kalpiem vai pakalpiņiem, kuriem jāpilda no malas it kā uzspiestie noteikumi. Bet neko darīt – kas maksā, tas pasūta mūziku; kas aizdod naudu, tas arī diktē savus noteikumus. Valdībai tagad ir jāizdomā, kā dotos solījumus izpildīt, – uzskata Varakļānu novada domes priekšsēdētāja Modra Vilkauša. – Es domāju, ka varētu tomēr ieviest progresīvo nodokli, kas tiek piemērots lielākajā daļā valstu. Vienīgi rūpīgi jāizsver, no kādas summas tas ir piemērojams, taču tiem, kam alga ir virs 1000 latiem, tas būtu jāmaksā. Līdzīgi varētu rīkoties arī attiecībā uz mājokļa jeb dzīvojamās platības nodokli, nenosakot to nesamērīgi augstu. Droši vien būtu jānosaka minimālā ar šo nodokli neapliekamā dzīvojamā platība, bet tiem, kas sacēluši lepnas villas un dzīvo vairākus simtus kvadrātmetru lielās mājās, tas būtu jāpiemēro. Savukārt no PVN paaugstināšanas būtu jāatturas, jo jau līdzšinējā tā palielināšana līdz 21 procentam neko nav devusi. Turklāt daļa PVN ražotājiem tāpat tiek atmaksāta – tas tiek pārlikts no vienas ķešas otrā un valstij lielu labumu un papildu ieņēmumus nenes.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA