(13. turpinājums)
Pirmā pieturas vieta – 16. kilometrs
Tikmēr atrasts pavadonis uz latviešu nometinājuma vietām – tas ir vietējais mežzinis, baltkrievs pēc tautības, Aleksandrs Belocerkvs. Viņa vecāki, vēl bērni būdami, tika izsūtīti jau 1935. gadā. Viņa vectēvs bijis garīdznieks, cilvēks ar lielu autoritāti vietējo iedzīvotāju vidū. Vietējie varasvīri viņam likuši iesaistīties propagandā par kolhozu dibināšanu, bet vectēvs ir atteicies izpildīt vietējo boļševiku norādījumus.
Izbraucam no Sivakiem, šķērsojam federālo autostrādi „Maskava-Vladivostoka" un esam uz ceļa, kas izbūvēts blakus Sivaku šaursliežu dzelzceļam. Šoreiz mums ir izdevība visiem kopā izbraukt ceļu, ko vakar mēroju ar velosipēdu. Pagājušas jau divas dienas pēc lietus, un tas ir pietiekami apžuvis, lai mūsu automašīna turētos uz ceļa un neiekristu vismaz pusmetru dziļajās grambās. Drīz vien šķērsojam pussagruvušo koka tiltu, kas pirms vairākiem gadu desmitiem uzbūvēts pāri Sivaku upei, un nogriežamies pa labi no ceļa, kas ved uz Sosnovku. Izbraucam no meža klajumā un apstājamies. Aleksandrs skaidro: „Šajā vietā kādreiz bija šaursliežu dzelzceļa 16. kilometra stacija un meža ciemats. Vēl 50. gadu sākumā šeit dzīvoja vairāki simti cilvēku ar savām ģimenēm. Pieaugušie strādāja mežā un dažādās ciemata iestādēs, bērni mācījās skolās. Ciematā bija pamatskola, medpunkts un veikals. No meža atvestie koki te tika sakrauti vagonos speciāli izveidotā krautuvē. Lielie baļķi vagonos tika iekrauti, izmantojot cilvēkus un zirgus. Krānu un citu iekraušanas mehānismu te neviens nepiedzīvoja. Tas patiešām bija smags darbs. Savā laikā mans tēvs kādu laiku šeit strādāja, līdz sabojāja muguru un pēc tam tika norīkots vieglākā darbā."
Skatoties uz plašo, ar sīkām priedēm un bērziem aizaugušo lauku, mēģinām iedomāties, kā tas bija toreiz, pirms 60 gadiem, kad pret savu gribu izsūtītie Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi nonāca šajā vietā. Mums palīdz Aleksandrs. Visas ēkas tajā laikā meža ciematos tikušas būvētas no koka. Tas bija pieejamākais, lētākais un aukstajās ziemās gadsimtos pārbaudītais būvmateriāls. Kāpēc gan to neizmantot arī jauno ciematu būvniecībā, kur izmitināt politiski kaitīgos un tāpēc represētos iedzīvotājus no dažādām Padomju Savienības republikām. Pēdējie šajā ciematā iebrauca represētie no Latvijas. Pilnīgi iespējams, ka dzelzceļa stacija atradās laukuma vidū, tur, kur tagad sakuplojis bērzu pudurītis. Pa labi no tās, nepilnu simt metru attālumā no dzelzceļa, varētu būt izveidojusies pamatskola un tai blakus medpunkts. Netālu no dzelzceļa sliedēm, stacijas kreisajā pusē, ir labākā vieta veikalam. Vilciens tajā laikā bija nozīmīgākais transporta līdzeklis, ar ko veikalam tika piegādāts nepieciešamo preču klāsts. Savukārt dzīvojamās mājas sarindojās abās pusēs dzelzceļam.
„Šajā vietā esošais ciemats viens no pirmajiem beidza pastāvēt," turpina Aleksandrs, „un tas notika jau 60. gadu beigās. Ekonomiski pieejamā attālumā mežs tika izcirsts, un arvien lielāks cilvēku skaits palika bez darba. Vispirms no šejienes aizbrauca reabilitētie notiesātie no Latvijas un citām republikām. Pēc dažiem gadiem viņiem sekoja gados jaunākie cilvēki. Bērni devās mācīties uz profesionālajām skolām, tehnikumiem un augstskolām. Pēc diploma saņemšanas viņi sameklēja darbu pilsētās, kas tajā laikā jauniešiem likās perspektīvākas. Tā pamazām ciematā iedzīvotāju skaits samazinājās. Pēdējie aizbrauca septiņdesmito gadu sākumā, kad pārstāja darboties skola, veikals un medpunkts. Un tie bija pensionāri."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 08.10.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS