Viens draugs šonedēļ pameta Latviju, otrs gatavojas to darīt jaunnedēļ, bet vesels pulks jau atrodas taipus Lamanšam vai citviet Eiropā. Man nav argumentu, ar ko viņus no šī soļa atrunāt, un es to arī negrasos darīt.
Kāpēc cilvēki izvēlas pamest zemi, kur uzauguši, tuvus un sev dārgus cilvēkus? Mūsu valstī ir taču bijuši arī smagāki laiki, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi pārciesti. Pagājušajā gadsimtā mūsu tautieši kara izpostītā zemē ir cīnījušies par savu neatkarību un īsā laika posmā padarījuši šo valsti par bagātu un plaukstošu. Tobrīd pamest Latviju prātā bija tikai dažiem.
Pirms nieka 20 gadiem, sagrūstot plānveida ekonomikai un aptrūkstoties padomju pasūtījumiem, mūsu tauta atkal stāvēja pie drupām, taču tolaik par spīti tam, ka ilgus gadu desmitus bija nācies dzīvot aiz dzelzs priekškara, valsti pameta tikai retais, un vairums no tiem uz ārzemēm devās, lai izglītotos.
Kas ir noticis, ka tik būtiski mainījusies cilvēku psiholoģija? Kas cilvēkiem liek miera laikā pamest šo valsti, dažkārt atpakaļ neatskatoties?
Kāds varbūt iebildīs, taču man šķiet, ka valsti šobrīd pamest liek ne tikai bezdarbs un nespēja nodrošināt sev iztiku. Manuprāt, valsti lielākā daļa varbūt pamet pat neapzināti, jo plaisa starp valsts varu un pārējo sabiedrību beidzot ir kļuvusi nepārvarama un šīs plaisas radītajā aizā ir sakrituši pēdējie tilti un laipas, kas abas puses kaut nedaudz vēl spēja savienot. Citiem vārdiem sakot, no valsts varas sejas ir pazuduši pēdējie cilvēcīgie vaibsti, tā vietā nākusi stīva tehnokrātu grimase.
Kāds klasiķis ir teicis: var mānīt dažus un to darīt kādu laiku, taču nevar mānīt visus un darīt to nepārtraukti (brīvs atreferējums). Diemžēl šī nepārtrauktā mānīšanās ir teju vai viss, ko mēs ikdienā saņemam. Latvijas valsts un tauta vēstures gājumā ir atradusies krietni vien smagākās un bezcerīgākās situācijās, taču tas, kas vienmēr to ir glābis un ļāvis nepadoties, bija skaidri uzstādīts mērķis, par ko cīnīties un iestāties. Gaisma tuneļa galā, kas ne vienmēr bija saredzama, taču apjausma par to, ka tā tur spīd, bija. Diemžēl valsts varas pārstāvju ļaunprātības, melīguma un bieži vien nekompetences dēļ šobrīd cilvēkiem tas ir atņemts. Te nav runa par to, cik mēs iekšēji lieli savas zemes patrioti katrs esam. Ir zināma robeža, pēc kuras pārkāpšanas arī dedzīgākais ideālists kļūst par nihilistu un atsvešinās. Valsts spice pat pašus izturīgākos jau ir pagrūdusi bīstami tuvu šai robežai.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS