Raksta Oļģerts Skuja savā dzejas krājumā ,,Lauskas laikā'', kas nu jau pārtapis grāmatā un uzrunā lasītāju.
Protams, „pret vārdiem iemainītajā" velti meklēt kādas materiālas ekvivalences, jo krājuma mērķauditorija ir „vaļā raisītās sirdis". Šī grāmatas ekspozīcijā paustā metafora kalpo kā savdabīgs atslēgas kods dzejas patērētājā, vienlaikus norādot, ka liriskās saskarsmes būs mērojamas dvēseles sensorisma ietvaros, kas gan nenozīmē, ka autora metafiziskais redzējums aicina klejojumos abstrahētās galaktikās. Gluži pretēji, jo dzejas tēli ir drīzāk vienkāršoti, nevis intelektuāli „lecīgi" un pārlieku hiperbolizēti, kas gan netraucē autoram būt pietiekami spilgtam izvēlētajās metaforās, gan saturiskajā izklāstā. Kā apliecinājums dzejolis 10. lpp.: „Šodien negribu vijoles./ Vijoles – raud./ Negribu trompetes./ Duras kā iesmi./ Bungas pavisam nē./ Bungas draud./ Tām prātā/ Kara dziesmas." Tomēr dzejoļa izvērstais mērogs reducējas: „Šodien gribu padungot./ Klusām./ Nodabā savā./ Nelāgas nojausmas/ Kliedinot,/ Galvu likt/ Klēpī tavā."
Šajā dzejolī lielā mērā atspoguļojas krājuma saturiskie vadmotīvi –
indivīda un kolektīvās apziņas allaž konfliktējošais raksturs un liriski intīmā dzeja. Krājuma kompozīcijā šīs tēmas nav nošķirtas, drīzāk sintezētas, veidojot vienotu ES-TU un pasaules ārējās mijiedarbības spektru. Interesanti, ka šajā ES-TU-JŪS tēlojumā par vidutāju, bet, kā dzejas valodā pieņemts runāt, par lirisko varoni kļūst… VĀRDS. „Vārdi,/ kas saposti svētkiem,/ prot cildināt,/ arī glaimot," brīdina dzejnieks kolektīvo spriedumu arī no viltus pravieša, turpinot: „Aplausi pieskaņojas/ sajūsmas vilnim -/ gaisīga prieka pilni./ Domas jau nedzird./ Domas -/ zem frakotiem vārdiem,/ mēdz arī…/ zaimot." Pēc daiļdarba klasiskās analīzes principa šeit liriskais sarežģījums pārtop kulminācijā, kur kontrastējošā tēlainībā lasāms dzejolis (101. lpp.): „Pasaule/ šodien melnbalta./ Mākoņi/ cepurē ķeras./ Vējš -/ kā būtu sajucis,/ viļņos/ un niedrājā peras…" Un tūlīt (102. lpp.) atklāsmju blīvais rezumējums: „Vārdi -/ kā vienmēr/ tie paši./ Nav svarīgi,/ kā tos saliek./ Vien jautājums/ neatbildēts:/ par saknēm,/ par galotnēm/ paliek." Tā Oļģerts Skuja dzejas krājumā „Lauskas laikā".
Ko dzejnieks raksta grāmatas epilogā? Epilogs allaž ir rezumējums. Es rezumējumu izlasu prologā: „Vienmēr/ atstāju vienu baltu/ lapu/ rezervē./ Lai Likten`s saprot,/ ka nolikta/ rītdienai." … un Oļģerta Skujas ikdienas dzejas rakstītā dienasgrāmata pārtop par Mūžības dienasgrāmatas lappusi. Protams, šo lappusi izlasīs tikai tie, kuri zinās atslēgas kodu.
Autors: GUNVALDIS TARVIDS