To, ka mūspusē – Kalsnavas pagasta z/s "Gulbiškas", vietā, kur atrodas tā dēvētais lidlauks, – ir iespējams izaudzēt un nogatavināt vīnogas, pierādīja dārznieks Pēteris Siliņš. Viņš kopā ar palīgiem pagājušajā sestdienā Madonā sarīkoja vīnogu izstādi degustāciju, kur varēja nogaršot un novērtēt 55 šķirņu ogas.
Pēteris Siliņš dzīvo Ikšķilē, bet Kalsnavas pagasta "Gulbiškās", kur saimnieko dēla ģimene, gan audzē ābeļu un bumbieru stādus, gan iestādījis vīnogu kolekciju. Pavisam dārznieks izmēģinājis vairāk nekā 100 šķirņu vīnogas.
Katru gadu Pēteris Siliņš piedalās arī vīnogu izstādē Dabas muzejā Rīgā, bet šoruden viņam radusies ideja sarīkot izstādi Madonā, parādot, ka ir iespējams tikt pie aromātiskām, sulīgām un garšīgām vīnogām arī Vidzemes pusē. Latvijas skopajā saulē vīnogas nekad nebūs tik lielas kā dienvidu valstīs audzētās, bet garšas īpašību ziņā tās noteikti ir pārākas par importētajām, ko pērkam veikalos.
Izstādē par apmeklētāju interesi varēja tikai priecāties, jo sevišķi rīta pusē cilvēku plūsma nemitējās, un daudzi bija pārsteigti par mūsu klimatiskajos apstākļos izaudzēto ražu. No visām pusēm bira jautājumi par vīnogu šķirņu īpatnībām, par to, kā vīnogas audzējamas, kā kopjamas, kā pārziemo, kā tās uzglabāt un pārstrādāt.
Par sevi dārznieks pastāstīja īsi:
– Esmu dzimis jaunkalsnavietis, nācis pasaulē "Gulbišku" mājās. 10 gadu nostrādāju Kalsnavas mežu pētīšanas stacijā. Jau 50. gadu beigās mums Jaunkalsnavā, mežu pētīšanas stacijā, bija neapkurināma siltumnīca, kur auga vairākas šķirnes, piemēram, ‘Melnais Emīls', ‘Frankentālietis', un tām bija ogas. Arī Ikšķilē, kur dzīvoju, man auga vīnogas, taču tolaik ar vīnogām vēl neaizrāvos. Saslimu tikai pirms pieciem gadiem. Aizbraucu uz vīnogu izstādi Rīgā, Dabas muzejā, sapazinos ar Gunvaldi Vēsmiņu, kas šobrīd vīnogu audzētājiem ir lielākā autoritāte, un viņš mani iebaroja ar savām šķirnēm un hibrīdiem. Man ir Vēsmiņa šķirnes ‘Liepājas dzintars', ‘Liepājas pērle', ‘Cīravas agrā', ‘Liepājas agrā', kas ir populāras un izplatītas. Tā savā kolekcijā pamazām iestādīju pa šķirnei vien. Jēkabpils rajonā iepazinos ar vēl vienu audzētāju, no kā iegādājos ap 20 šķirņu. Ar selekciju nenodarbojos, jo uzskatu, ka nav ko zaudēt laiku. To varēju darīt pirms 30 gadiem, bet tad mani vairāk interesēja burkāni, kāposti, strādājot agrofirmā "Lāčplēsis", audzēju tūkstošiem tonnu. Tolaik man bija plāns, virsplāns, prēmijas, un nebija laika par vīnogām domāt. Sāku pensijas gados.
– Vīnogas audzēju saimniecībā ‘'Gulbiškas", vietā, kur bijis lidlauks, kur pavasarī ieilgst beidzamās salnas un rudenī sākas pirmās salnas. Ir daudz šķirņu, kas piemērotas mūsu apstākļiem un dod ražu arī Latvijas īsajās un ne tik saulainajās vasarās. Vīnogulāji jau otrajā gadā dod ziedu ķekaru, kam atstāju iespēju ražot, kaut gan pēc teorijas nedrīkst atņemt augam spēku, stādam jāražo trešajā gadā, ceturtajā jādod slodze. Mans mērķis ir iepazīt šķirnes, rast domubiedrus un izplatīt šajā pusē Latvijai piemērotas vīnogu šķirnes. To var izdarīt arī, lasot literatūru, bet vislabāk – strādājot pašam. Izdevies atrast arī domubiedrus, un viens no Madonas entuziastiem ir Ojārs Šmits, kam jau ir ieviestas kādas 36 šķirnes, – stāstīja Pēteris Siliņš.
Uz jautājumu par to, kuras šķirnes ir iecienītākās, dārznieks atbildēja: – Katrā šķirnē jau kaut ko var atrast: viena – agrāka, cita – vēlāka, viena – saldāka, cita – aromātiskāka, arī ogu krāsas ir visdažādākās. Ja grib agri ražojošas vīnogas, jāstāda ‘Cīravas agrā', un ogas būs jau augusta beigās. Tomēr nebaidos arī no vēlīnajām šķirnēm. Ogas ir jāēd visu laiku. Ir šķirne ‘Jodkrante', kuras ogas var ilgi uzglabāt. Tām ir bieza miza un upeņu garša.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.09.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto