Zinu daudzus cilvēkus, kurus pirms pāris mēnešiem pārsteidza ziņa, ka par Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Madonas novada dome ir iecēlusi uzņēmēju ANDRI DZENOVSKI. Ko tur slēpt, uz uzņēmējiem valsts varā iedzīvotāji ir vienmēr skatījušies ar nelielām šaubām un aizdomām, neatkarīgi no tā, vai cilvēks kandidē uz parlamentu vai uz nelielu pašvaldību. To, cik daudz ir kopīga uzņēmējdarbībai ar darbu pašvaldībā un kādas ir Andra Dzenovska ieceres, centos noskaidrot sarunā ar jauno Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju.
– Vai pāriet no uzņēmējdarbības jomas uz darbu pašvaldībā bija sarežģīti?
– Iepriekšējā darbā viss bija atkarīgs no manis, no tā, ko es izdomāju, kā saplānoju un organizēju. Pagasta pārvaldē man ir iedota konkrēta naudas summa, kas nav liela, un šī summa ir pareizi jāizlieto. Kopumā vajadzību ir daudz, taču līdzekļu visam nepietiek, jo, kā zināms, ienākuma nodoklis, kas galvenokārt veido pašvaldību budžetus, īsti nepildās.
Strādājot pašvaldībā, līdzīgi kā uzņēmējdarbībā ir jābūt redzējumam par to, kā uzlabot un attīstīt lietas. Nevar tikai skriet līdzi ejošam vilcienam, jācenšas to panākt un skriet tam pa priekšu. Konkrēts piemērs: pirms pāris gadiem Mētrienas pašvaldība bija nopirkusi greideru, kas nebija strādājis, jo neatradās tehniskā kārtībā. Tagad greiders ir saremontēts un jau izgājis tehnisko apskati, līdz ar to vajadzības gadījumā varēsim to iesaistīt ceļu remontā un uzturēšanā. Līdzīgi ir arī ar rajona piešķirto busiņu, kas, lai gan atrodas sliktā stāvoklī, tiks saremontēts, un līdz ar to pašvaldībai būs transporta līdzeklis, ar ko vajadzības gadījumā vest bērnus uz skolu vai iedzīvotājus uz dažādiem pasākumiem.
Šobrīd galvenais akcents pagastā, manuprāt, ir jāliek uz skolu, kur tiek un tiks ieguldīti lieli līdzekļi. Tā varētu kļūt par pagasta centrālo ēku, uz kuru pārceltos pagasta administrācija un daudzas sociālās aktivitātes.
Kopumā pagastā risināmu jautājumu ir ļoti daudz. Viens no tiem – iedzīvotājiem trūkst iespēju paēst siltas pusdienas. Skolēnus mēs barojam, taču pieaugušajiem vietas, uz kurieni aiziet un par lētu naudu paēst, nav, tāpēc ir iecere ķerties klāt šim jautājumam. Otra ļoti nopietna lieta saistās ar to, ka medicīnas pakalpojumi ir kļuvuši ļoti dārgi. Domāju, ka būtu vērts apsvērt ideju par feldšerpunkta izveidi, kur atrastos aptuveni četras gultasvietas, kur varētu gulēt tie pacienti, kam nav akūtas slimības vai traumas. Feldšerpunktā varētu veikt pārsiešanu, nepieciešamās injekcijas un citas vienkāršākas manipulācijas. Līdz ar to šiem cilvēkiem nebūs jābrauc uz slimnīcu, bet siltu ēdienu un aprūpi viņi varēs saņemt tepat savā pagastā.
Saistībā ar šo jautājumu varētu risināt arī kādu citu problēmu, proti, aprūpes mājas nepieciešamību vecajiem ļaudīm. Nesen pagastā bija gadījums, kad nomira vecs cilvēks, kuru atrada tikai pēc dažām dienām, līdz ar to var iedomāties, kādā stāvoklī bija nelaiķis. Morgā viņu negribēja ņemt pretī. Savukārt, ja mums izdotos izveidot veco ļaužu aprūpes māju, šie cilvēki varētu dzīvot vienkopus, katrs savā istabiņā, ar iespēju satikt citus cilvēkus, skatīties televizoru vai iziet ārā pastaigāties. Kā potenciāla vieta šim aprūpes namam varētu būt pašreizējā pagasta pārvaldes ēka.
Vēl viens jautājums, pie kura mums arī nopietni vajadzēs strādāt, ir pirts vai sabiedrisko dušu ierīkošana, jo, kā zināms, lauku mājās daudzviet ūdens joprojām tiek ņemts no akas un cilvēkiem ir grūtības ar mazgāšanos. Ir jau zināma vieta, kur šis objekts varētu atrasties, nepieciešams vienīgi atrast tam līdzekļus.
– Kā zināms, uzņēmuma galvenais dzinulis un mērķis ir peļņas gūšana. Vai šis uzstādījums neapgrūtina strādāšanu pašvaldībā, kur tomēr funkcijas un mērķi ir atšķirīgi?
– Arī pašvaldībā man ir jāstrādā tā, lai līdzekļi paliek pāri. Nevaru bezatbildīgi mētāties ar naudu, jo līdzekļi jāizlieto tā, lai visu iedzīvotāju vajadzības pēc iespējas vairāk tiktu apmierinātas. Cilvēku Mētrienā nav daudz, līdz ar to arī pagasta budžets ir neliels, tāpēc jāekonomē visur, kur vien iespējams.
Nesen izvērtēju pozīcijas, kurās pagasts tērē līdzekļus, un meklēju veidus, kā tēriņus samazināt. Piemēram, uzzināju, ka visi produkti skolas virtuvei tiek pirkti veikalā. Bet kāpēc ne no vietējiem zemniekiem? Izrādās, ka nedrīkst. Aizrakstīju vēstuli Pārtikas un veterinārajam dienestam – atbildi nesaņēmu, tāpēc domāju pats pie viņiem aizbraukt un noskaidrot šo jautājumu, jo nav loģiski, ka skolā bērns dzer veikala pienu par 60 santīmiem litrā, bet mājās – no savas govs slauktu lauku pienu, vai arī skolā ēd importētu gaļu, bet mājās – no pašu saimniecības nākušu.
Elementāra lieta, ko nesen izdarījām, bija ābolu sulas izspiešana. Ābolus pirkt nevajadzēja, sulu izspiedām par 10 santīmiem litrā, un tagad skolas pagrabā stāv 350 litru sulas. Jādomā, ko vēl iespējams lēti, taču kvalitatīvi iegūt. Ir doma audzēt pašiem savus kartupeļus, lai tie nebūtu jāpērk. Šajā laikā nekas cits neatliks, kā atgriezties pie naturālās saimniekošanas, un darbos vairāk būs jāiesaista tieši bērni, jo, ja viņš pats būs kartupeli izaudzējis, tad ar to pie galda nespēlēsies.
– Cik atsaucīgi šo ideju uztvers bērni un viņu vecāki?
– Laikā, kad jautājums ir par to, ka nav ko ēst, es domāju, ka katra iespēja, kā pēc iespējas lētāk nodrošināt kvalitatīvu pārtiku, ir jāizvērtē atbildīgi. Ja es skolēnam saku „saskābē man kāpostus", tad es vienkārši viņu izmantoju kā kalpu, kas ir nepieļaujami, bet, ja viņš stāda, ravē un audzē dārzeņus sev, lai pats vēlāk varētu skolā baudīt siltu un garšīgu ēdienu, nekā slikta es tajā nesaskatu.
Ja runājam par skolu – pamatdoma, ko es vēlētos redzēt īstenotu pamatskolā, ir tā, ka ikviens, kas to beigs, zinās, kā braukt ar traktoru, vagot, kad un kur stādīt kartupeļus, respektīvi, būs lauku dzīves „apdauzīts". Tas nemaksā lielu naudu, taču ieguvēji no tā būs paši bērni. Šodien daudzus darbus pagasta ļaudis var izdarīt pašu spēkiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.09.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto