Dzejas dienas šoruden, tāpat kā allaž, notiek gan skolās, gan pagastu un novadu centros – visur, kur cilvēki vēlas komunicēt ar dzeju un kur ir šīs tradīcijas entuziasti un kopēji uz vietas. Atšķirībā no citiem gadiem šajā septembrī bijām klātesoši Dzejas dienu sarīkojumiem, kas apliecināja vienas auditorijas daļas nepieciešamību pēc laikmetīgas dzejformu izpausmes un otras, kas par savu sauc tradicionāli klasisku pieeju dzejas publiskai lietošanai. Laikraksta atvērumā līdz ar to atspoguļosim divus šos izteikti atšķirīgos kultūras notikumus, kam septembra dienās bijām liecinieki Madonā.
Laicīgais, laikmetīgais kā process un domāšana, kā saikne un atvērtība tam, kas notiek šodienas dzīves telpā. Nelaikmetīgais jeb klasiskais kā pamatvērtību glabātājs, kas turas pie tradicionālā, pie noteiktiem likumiem un pieņemtiem kanoniem. Ļauties, bet apzināties, baudīt, bet analizēt – to novēlam lasītājiem!
15. septembris Madonu spridzināja ar Dzejas dienu pasākumu „Dzeja dzimst nomalēs", kas bija lolots jaunatnei un jauni domājošiem.
– Mēs šodien jums traucēsim, būsim uz nervu galiem, būsim pulsējoši un īsti, – 15. septembra vakarā uz Madonas Valsts ģimnāzijas kāpnēm visiem sanākušajiem teica skolotāja un dzejniece Elīna Kuple. – Šīs dzejas rindas drīkst dzēst, labot, papildināt – tie visi ir autoru radošie eksperimenti.
Pasākuma „Dzeja dzimst nomalēs" kuratore Madonas jaunatnei un tiem, kas alkst pēc novatoriskā, ne tik ikdienišķā un prognozējamā, bija pasmēlusi iedvesmu no nomaļu dzejnieka Aleksandra Čaka, apzinājusi ģimnāzistus, kas Madonā raksta dzeju, ciemos ielūgusi Rīgas, Jūrmalas, Vecpiebalgas jaunos un nebūt ne vairs iesācējus dzejā un izmodulējusi noskaņām citādas Dzejas dienas.
Tā, pirmkārt, bija neparasta telpa, kur nakts aizplīvurā skanēja strūklaka, laiku pa laikam garām aiztrauca vēlīns autobraucējs un velosipēdists, bet ģimnāzijas kāpnes izgaismoja sveču un lukturu gaisma un mikrofonus piestrāvoja eksistenciāla, nepieķemmēta, aicinoša un izaicinoša dzeja.
– Es, piemēram, domāju, ka dzejoļiem jābūt divu veidu, – sacīja Jānis Tomašs no Vecpiebalgas. – Viens variants, ka dzeja var saraudināt, un otrs, ka cilvēki par to, ko esmu uzrakstījis, gribēs mani piekaut. Bet tā otrā būs mazāk, – piebilda dzejnieks.
Svaigi un nepretenciozi savus pierakstus lasīja Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņi: Matīss Spaile, Inuta Klevasa, Santa Pauloviča, Agnese Grundmane (viņa arī palīgs pie pasākuma mākslinieciskā noformējuma).
– Neesmu liela dzejniece, vienkārši rakstu to, ko es jūtu, – pauda Inuta Klevasa.
– Neesmu izdevusi grāmatas vai īpaši izcēlusies starp cilvēkiem, neesmu daudziem lasījusi savus dzejoļus, bet šodien to darīšu, – atklāja Agnese Grundmane. Santa Pauloviča lasīja miniatūras, kas nemaz nav tik mazas un miniatūras, bet Matīss Spaile, uzliekot fonā atbilstīgu mūziku, dzejoļus repoja, skaidri paužot sev aktuālus domu laukus.
Paralēli tekstiem un lukturīšu blāzmām videoprojekcijā uz lielā ekrāna acs tika aizrauta ar izsmalcinātu tēlu stāstu, ko „šeit un tagad" ar dažādiem priekšmetiem instalēja Imants Pulkstenis. Bija iedvesmojoši, neformāli un nedaudz creasy. Kā uzsvēra Elīna Kuple: – Pasākums ir trepīšu, kāpņu, ielas dzeja – absolūti nepopulāra dzeja, kas dzimst nomalēs, dzeja, kas dzimst tad, kad tai nevajadzētu dzimt, un dzeja, kas dzimst tad, kad ir nebrīvi, neērti un nekomfortabli.
Dziedāja mūziķes Anete Zālīte (Valmiera/Rīga) un Sabīne Metus (Rīga), pantus lasīja Salvadore (Madona), Dana Vilciņa (Madona), Helēna Kuple (Madona), Andris Hiršs (Jūrmala), Gaiķu Māris (Rīga), Amanda Aizpuriete (Jūrmala), Artūrs Ecētājs (Madona).
Raizes starp numuriem uzvēdīja vien nojausma par viesdzejnieku atbrīvotības palīglīdzekļiem, un izbrīnu radīja fakts, ka nav neviena, kas Elīnai šai ziņā palīdz.
– Man šķiet, ka tādi cilvēki kā Elīna ir jāsaudzē, jākopj kā orhidejas, – vēlāk atzina dzejniece Amanda Aizpuriete. – Nemaz nav daudz tādu, kas prot dzeju iesaistīt/ievirzīt dzīvē. Tas ir smags darbs.
Darbu Madonas Valsts ģimnāzijā Elīna Kuple ir beigusi. Uz abu pušu vienošanos, tā teikt. Izteikt līdzjūtību skolas direktorei un audzēkņiem tomēr vēlos. Tāpat sev, jo tik alternatīvi, saturā komplicēti un izjūtās rosinoši perifērijā strādā aizdomīgi maz.
Autore: INESE ELSIŅA
JĀŅA INDĀNA foto