Otrdien Madonā viesojās satiksmes drošības eksperta Paula Timrota izveidotā „Swedbank Ceļa skola", lai Madonas pilsētas 1. vidusskolas 4. klases audzēkņiem vadītu praktiskās nodarbības satiksmes drošībā.
Madonas pilsētas 1. vidusskolas administrācija bija ļoti atsaucīga un uzreiz atbalstīja projektu. Mācībās piedalījās 4.a klase – 27 skolēni, skolotāja Anita Voitiņa, 4.b klase – 28 skolēni, skolotāja Aiga Āboliņa, un 4.c klase – 28 skolēni, skolotāja Zanda Raubiška. Mācības vadīja „Swedbank Ceļa skolas" instruktori Ivars Drupa un Kaspars Grosu.
Bērni bija lielā sajūsmā, īpaši par praktisko daļu, kad vajadzēja skriet un strauji apstāties, bet tas bremzēšanas ceļš izrādījās garš. Uzzināja to, ka, mašīnai braucot ar 50 km/h, bremzēšanas ceļš ir 100 metru, ka nepiesprādzējoties reāli var savainoties, jo inerce ir tik liela, ka pasažieris ielido priekšējā sēdeklī. Labi, ka šoreiz tas – polsterēts, bet dzīvē būtu daudz sāpīgāk un jautri nebūtu vairs nemaz.
Mācībās bija arī teorētiskā daļa, kur bērni atkārtoja it kā zināmas lietas, bet gadās, ka, pajautājot no otra gala, bērni samulst un nezina pareizo atbildi. Beigās visi saņēma „Swedbank Ceļa skolas" atstarotājus.
Madonas rajona administrācijas galvenā speciāliste veselības aprūpes jautājumos, Veselības inspekcijas veselības veicināšanas reģionālā koordinatore Gunta Andžāne:
– Izdarot secinājumus, gribu pateikt paldies par atbalstu bērnu izglītošanā Madonas rajona pašvaldībai, Madonas novada domei, Valsts policijas Vidzemes reģiona Madonas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas pārvaldei, kafejnīcai „Kore" par tēju. Tāpat paldies Swedbank par to, ka ir iespēja tik labas lietas saņemt bez maksas, jeb precīzāk – tas ir viņu finansēts projekts. Vajag tikai apņēmību viņu atrast, sarunāt, un viss notiek.
Manuprāt, mācot bērniem dažādu lietu drošību, esamību un savstarpējo mijiedarbību, piemēram, kā šodien, drošību uz ceļa, mēs veicam lielisku darbu ne tikai viņu izglītošanā, bet ieguldām labas lietas arī viņu vienaudžos, vecākos, ģimenē, skolā, pilsētā un valstī kopumā. Bērniem, redzot, ka pieaugušie rūpējas par viņiem, izrāda iniciatīvu, dažādas aktivitātes, rodas apziņa un pārliecība, ka viņi ir svarīgi, vajadzīgi un mīlēti. Un tieši šajos laikos zināt to, ka esi kādam svarīgs, ir ļoti labi.
Bērnu smiekli, mirdzošās acis, neviltotā interese un vēlme piedalīties ir lielākā balva un labākais novērtējums darbam. Un tas te bija.
Autors: AGRIS VECKALNIŅŠ
AUTORA foto