Pagājušajā piektdienā pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas mājās „Liepsalas" jau vienpadsmito reizi karoga mastā uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs.
Kā atzīmēja Karoga svētku vadītāja Edīte Zaube, „Liepsalas", kopš tās pēc ilgiem trimdā pavadītiem gadiem atjaunoja pulkveža Oskara Kalpaka brāļameita Ārija Kalpaks-Grundmane, vienmēr ir bijušas viesmīlīgi atvērtas ikvienam, kam dārga sava zeme, sava valsts.
– „Vienotībā ir spēks". Tā savulaik teica Ārija Kalpaks-Grundmane, un tā šodien sakām arī mēs, – uzrunājot kuplo klātesošo pulku, ikvienu iekšēji atkārtot Karoga svētku moto aicināja Edīte Zaube.
To, ka Karoga svētki ar katru gadu kļūst aizvien plašāk pārstāvēti, akcentēja vairāki to dalībnieki.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts, uzrunājot Karoga svētku dalībniekus, norādīja, ka šogad aprit 90 gadu, kopš ir izveidota Latvijas armija. Vienu gadu pēc Latvijas proklamēšanas.
– Šogad arī aprit 90 gadu, kopš vīrs, kas cēlies no šīs sētas, pirmais stājās Latvijas armijas priekšgalā un, diemžēl, drīz arī nolika savu galvu par dzimteni, par valsti, par Latviju. Tolaik neatkarīga Latvijas valsts daudziem šķita tikai tāls sapnis. Un tie, kas cīnījās frontes pretējā pusē, gribēja, lai tas par sapni arī paliek. Tomēr tādi vīri kā Kalpaks un tie, kas viņam sekoja un noticēja Latvijas valstij, pierādīja, ka sapnis var tapt arī par īstenību. Ja palūkojamies uz 1919. gada karti, kādā situācijā tolaik sākās cīņa par Latvijas neatkarību, varam apjaust, ka pat pašos grūtākajos laikos mūsu tauta ir spējusi rast sevī spēkus, piecelties un iestāties par savu valsti. Šodien daudzi sev uzdod jautājumus: kas ir šī valsts, ko man tā nozīmē, ko esmu gatavs Latvijas labā darīt? Šādos brīžos ir svarīgi saprast, ka ārpus šābrīža grūtībām un sāpēm ir arī tās lietas, kas mūs visus vieno, – mūsu karogs, mūsu valsts, mūsu zeme un ticība tam, ka varam būt laimīgi, te dzīvojot, – uzsvēra Jānis Sārts.
To, ka arī grūtos brīžos dzīvē jāmeklē lietas, kas vieno, palīdz un priecē, akcentēja arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters: – Laiks iet, situācijas mainās un arī cilvēki tām līdzi. Šodien mūsu vidū vairs nav arī dažu no tiem cilvēkiem, kas stāvēja līdzās šīs vietas atdzimšanai. Man atmiņā ir Harijs Āriņš, kas 80. gadu beigās un 90. pašā sākumā veltīja daudz pūļu un darba, lai iemūžinātu Oskara Kalpaka piemiņu. Arī Ārijas kundzes vairs nav, taču viņas lielais darbs un iniciatīva ir pilnā apjomā redzama „Liepsalās" ik uz soļa. Laikam ejot, ir mainījušies arī formāti, taču, neraugoties uz to, nemainīgi braucam uz „Liepsalām", attīstām un dzīvojam tradīcijās, kuras jau gadu gaitā ir izveidojušās. Man ir liels prieks šodien redzēt tik daudz jauniešu.
– Šī vieta ir saistīta ar jaunatnes patriotisko audzināšanu, un bieži vien jēdziens „patriotiskā audzināšana" izskan bez paskaidrojuma, kāds ir tā saturs. Arī es, braucot uz šejieni, domāju, kas tas ir, un secināju, ka tā saturs ir ļoti vienkāršs – mums katram ir jānovērtē tās labās lietas, kas ir ap mums, labie cilvēki, kas ir mums apkārt, jāpriecājas par līdzcilvēku panākumiem, jādomā un uz dzīvi jāraugās pozitīvi. Ja nepakļausimies negācijām un tiem, kas vēlas sagraut mūsu pašapziņu, varēsim kļūt stipri un būt lepni, – šābrīža grūtības uzveikt ar pozitīvo, pie kā noteikti pieskaitāmas arī „Liepsalas" un tajās rīkotās aktivitātes, mudināja Andrejs Ceļapīters.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.09.2009.
Autori: EGILS KAZAKEVIČS
un ILVIJA KRĒSLIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto