Darba vasarā un arī tagad, rudenī, nav trūcis veterinārārstiem Litai un Kasparam Udrasiem, kaut varētu šķist, ka krīzes apstākļi ir spiedīgi arī saimniekiem un to mīluļiem. Izrādās, darba apjoms ik pa laiciņam nedaudz pieaug. Par spīti tam, atrodas laiks gan konsultēt iedzīvotājus ar laikraksta starpniecību, gan kalt nākotnes plānus, gan palīdzēt sadzīvisku darbu risināšanā. Divu gadu laikā, kopš veterinārārsti strādā Madonā, Raiņa ielā 34, viņi ir pierādījuši, ka patiešām ir iedzīvotāju un viņu mīluļu labi draugi.
– Pie mums jau nāk tie apzinīgākie saimnieki. Es zinu, ka noteikti ir arī tāds cilvēku slānis, kam mājdzīvnieks nav tik svarīgs, taču ikdienā viņus nesastopu. Kad sāka briest krīze, jau pavasarī spriedām, vai cilvēki vispār vēl ņems kucēnus, taču šķiet, ka pieprasījums pēc četrkājainā drauga tieši pieauga. Cilvēki vairāk ņem klēpja sunīšus, ir pieaudzis arī pieprasījums pēc sargsuņiem, – Kaspars Udrass atzina.
Interesanti, ka uz Litas un Kaspara Udrasu veterinārārstu praksi aizvien biežāk tiek vesti mājdzīvnieki no blakus novadiem: Alūksnes, Vecpiebalgas, Varakļāniem, Rēzeknes. Saimnieki brauc pat no Rīgas, un pat biežāk nekā minēto novadu iedzīvotāji. Iespējams, atbraucot uz šo pusi brīvdienās, viņi speciāli ņem līdzi arī mājdzīvnieku. Lita Udrase norādīja: – Šie klienti stāsta, ka tur cenas esot augstākas nekā pie mums. Tāpat pieļauju, ka cilvēks, līdzīgi kā sev, atrod ārstu, kuram uzticas, pie kā patīk, un pie tā arī ved savus mīluļus. Mums ir divi klienti, kas reizi gadā speciāli brauc no Rīgas uz Madonu sapotēt mājdzīvniekus.
Māka rast kopīgu valodu
Nav noslēpums, ka daudzi novadnieki atzinuši Udrasus par savu mīluļu veterinārārstiem. Viņi māk aprunāties un nomierināt ne tikai saimnieku, bet arī tā mājdzīvnieku.
– Es domāju, ka galvenā ir sirdssaite. Tādai jābūt jebkurā pakalpojumu jomā, tad arī klients atgriezīsies. Ja ar cilvēku veidojas kontakts un viņš tev uzticas, tad būs regulārs klients. Neviens taču negrib iet pie ārsta, kurpnieka vai friziera sakostiem zobiem. Nevaram būt veterinārārsti visiem – ne mēs to varētu paspēt, ne visiem mēs „deram". Tas pat nav mūsu mērķis, – Kaspars atzina. Tiesa, strādājot veterinārijā, reizēm ar dzīvnieciņu ir vieglāk saprasties nekā ar tā saimnieku, tāpēc ne tikai jāpiemīt dzīvnieku mīlestībai un jāpatīk medicīnai, bet arī jābūt psihologa talantam. Savu reizi arī jāmāk sajust klienta vēlmes, lai zinātu, ko īsti piedāvāt. Tas labāk padodas Kasparam, taču Litai piemītot labāka atmiņa, viņa var atgādināt saimniekam par aizmirsušos poti un, to satiekot, apjautāties par dzīvnieka pašsajūtu pat pēc pirms krietna laiciņa notikušas procedūras. Tā kā veterinārārsti uzskata par svarīgu katra apmeklējuma laikā ar saimnieku nedaudz aprunāties, par regulāro klientu mīluļiem faktus neesot problemātiski atminēties. Šajā sakarā Lita vēlējās izteikt lūgumu: – Reizēm nedaudz problemātiski darbu saplānot sanāk tāpēc, ka, esot darbā, cilvēks varbūt kādus simptomus mājdzīvniekam nepamana vai laika trūkuma dēļ neatnāk ātrāk. Tādēļ mēdz gadīties, ka cilvēks atnāk un saka: dakter, glābiet! Mēs ļoti priecātos, ja saimnieki garākas procedūras ieplānotu laikus, ja tas ir iespējams, un pieteiktos pie mums. Citādi reizē jāpalīdz gan tam dzīvnieciņam, kas iepriekš pieteikts, gan tam, kuru atved neplānoti, bet kura saimniekam jāsteidzas, viņš vēlāk nevar. Tās izvēršas par nedaudz stresainām situācijām mums, jo jāsteidz aprūpēt abus. Taču ļoti lietderīgi būtu aprunāties ar saimnieku par dzīvnieka veselības stāvokli, ieteikt padomus, pakonsultēt, sevišķi, ja veiktā procedūra ir vakcinācija. Tas jau ir labi, ja cilvēkam mīlulis ir tik svarīgs. Šie cilvēki ir daudz patīkamāki nekā tie, kas īpaši neuztraucas, ja mājdzīvnieks apslimis.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.09.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto