Mājās cepta maize jau izsenis galdā tika celta ne vien svētku reizēs, bet arī ikdienā. Pēdējos gados lauku sētās, kurās ir maizes krāsns, atkal tiek atjaunota tradīcija pašiem cept maizi.
Arī Ilga Kaulača jau daudzus gadus pati cep maizi, ar ko cienā ne tikai savu ģimeni, bet arī draugus un kaimiņus.
Stāsta Ilga Kaulača: – Maizes cepšanu esmu iemācījusies no savas mammas, jo tajā laikā, lai apgādātu ģimeni, tas bija nepieciešams. Veikalos nebija iespējams nopirkt pārtiku, un arī naudas nebija tik daudz. Tad katrā mājā bija maizes krāsns, un saimnieces jauca mīklu un cepa maizi. Laika gaitā daudz kas ir mainījies, un ir maz jaunās paaudzes cilvēku, kas to prot. Diemžēl mani bērni to nedara, lai gan meita vēlējās iemācīties. Dzīvē bija dažādi pagriezieni, un šī aroda apgūšanai nepietika laika.
Es cepu saldskābo maizi, reizēm arī rudzu maizi un, ja paliek pāri mīkla, maizīti ar žāvētu gaļu. Zinu, ka ir cepējas, kas liek klāt arī žāvētus augļus, bet pati to neesmu mēģinājusi. Katrai maizei man ir sava muldiņa, lai mīkla nesajūk kopā. Rupjajai maizei miltus iepērkam no zemniekiem, bet saldskābajai kviešu miltus iegādājamies veikalā.
Maizi ar žāvēto gaļu lieku parastā pannā un cepu cepeškrāsnī.
Maizes cepšana nav grūts process, un, kā jau jebkurš darbs, arī maize jācep ar mīlestību, tad tā izdosies, bet, protams, jāzina arī nepieciešamās sastāvdaļas.
Jaucot mīklu, es ņemu divarpus pakas miltu, sauju sāls, trīs – cukura, kā arī ķimenes. Svarīgi, ka ūdens nedrīkst vārīties. Tam jābūt tikai karstam. Ūdeni leju muldā un visu sajaucu, pārkaisu ar miltiem. Pēc divām stundām atkal visu sajaucu un atstāju līdz nākamās dienas rītam. No rīta pievienoju miltus, cukuru un vēlreiz visu samīcu, ļauju uzrūgt. Kurinu krāsni un, kad malka ir izdegusi, izgrābju ogles, izslauku krāsni. Tad laižu maizīti krāsnī, – maizes cepšanas tehnoloģiju skaidro Ilga Kaulača.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.09.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AGRA VECKALNIŅA foto