Jāatzīst, ka doma par ceļošanu ar stopiem nebija gluži nejauša. Mana māsa Mārīte jau vairāku gadu garumā bija lolojusi šādu sapni, bet līdz pat šai vasarai tas tiešām bija tikai sapnis.
Kādu vakaru māsa man pavaicāja, vai es būtu gatava pēc četrām dienām doties viņai līdzi uz Itāliju. Es, ilgi nedomādama, atbildēju apstiprinoši. Un tā tas sākās – laika bija maz, bet viss bija jāizplāno un jāsapērk. Nopirkām pašu nepieciešamāko un 7. jūlijā uzsākām savu piedzīvojumu braucienu. Sekoja maršruts Baložu pagrieziens-Bauska-Kauņa-Polijas vidiene. Naktī nepārtraukti lija, tāpēc mūs izguldīja dārza mājiņā. Nākamais rīts mūs atgrieza realitātē – Polija ir liela valsts, cilvēki runā tikai poliski. Tomēr cilvēki bija ļoti atsaucīgi un mobili, sazinoties ar rācijām, un vakarpusē mēs jau bijām Čehijā, kur patīkami pārsteidza un acis priecēja skaistā daba – kalni, saulespuķu lauki, kukurūza, kā arī minimālisma stils, kas, šķiet, valdīja visur. Nakti pavadījām teltī pie benzīntanka. Trešajā dienā no Čehijas tikām aizvestas līdz zaļajai, kalnainajai un sapņainajai Austrijai, kur ainavu izdaiļo krāšņie saulespuķu lauki, vējdzirnavas, labības lauki un vīnogu plantācijas. Mēs izlēmām uzkavēties galvaspilsētā Vīnē, kur arī pavadījām lielāko dienas daļu. Jāatzīstas, ka lielās pilsētas mūs īpaši nevilināja, jo tas nozīmēja to, ka ar smagajām somām būs jāstaigā daudzi jo daudzi kilometri un no pilsētas tikt ārā uz maģistrāles būs ļoti grūti. Lai nu kā, tomēr no Vīnes ārā tikām un nakti pavadījām benzīntankā ārpus pilsētas. Tur arī sapazināmies ar austriešu tālbraucēju, kas nākamajā dienā mūs aizveda līdz Klāgenfurtei. Tālāk ļoti veiksmīgi tikām aizvizinātas līdz pat pašai Itālijai. Līdzko šķērsojām tās robežu, laika apstākļi mainījās par 180 grādiem. Polijā, Čehijā un Austrijā laiks bija nepatstāvīgs un lietains, turpretī Itālija mūs sagaidīja ar karstu saulīti un svelmi. Stopojām no viena benzīntanka uz otru, jo uz maģistrālēm to darīt bija aizliegts. Cilvēki mums, latvju meitenēm, šķita pat neparasti laipni – gandrīz katrs braucējs piestāja ar mums aprunāties, ar lielāko prieku palīdzēja. Pat vietējie policisti bija gatavi palīdzēt un aizvest līdz tuvējai pilsētai. Galu galā mūs aizvizināja līdz Lasenai – pilsētai Adrijas jūras krastā, kur mēs izmantojām iespēju un ne tikai apskatījām jūru, bet arī nopeldējāmies. Nakti pavadījām zem benzīntanka nojumītes uz betona, jo arī Itālijā mūs pārsteidza lietus.
Piektās dienas rīts pienāca ar jaunu plānu – jānonāk Venēcijā. Plānu veiksmīgi realizējām un krustu šķērsu izstaigājām brīnišķīgo, ūdeņiem apņemto pilsētu. Jāatzīmē, ka Venēcija uzcelta uz 122 salām, kas savienotas ar 400 tiltiem. Visapkārt pilsētai kuģo gondolas, ūdens autobusi un takši. Tūristu ir tūkstošiem un šķietami teju no visām pasaules malām. Pēc Venēcijas dodamies uz Itālijas rietumu pusi. Sestajā dienā apskatām izslavēto Pizas torni, kas, mums par lielu prieku, atrodas netālu no jūras. Kāda itāļu ģimenīte draudzīgi piesakās aizvest mūs līdz Tirēnu jūrai un piedāvā dienu pavadīt viņu sabiedrībā, kā arī iespēju palikt viņu savrupmājā pa nakti. Diena paiet pozitīvā un draudzīgā gaisotnē, iepazīstot itāļu mentalitāti un tradīcijas. Septītajā ceļojuma dienā mūs izvadā ekskursijā pa Pizu, un ģimenes tēvs mūs aizved uz kādu brīnišķīgu ciematiņu, kurā viņš strādā par restauratoru. Ģimenīte patiesi bija ļoti jauka, tāpēc centīsimies nezaudēt ar viņiem kontaktus.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.09.2009.
Autore: Liezēriete LIENE REPELE